Ceturtdiena. Nekā interesanta un pieminama. Pašā vakarā ap kādiem pusvienpadsmitiem man zvana firmas (kurā es vasarā piestrādāju) boss un aicina uz darbinieku pirts & stuff pasākumu Svētciemā (pie Salacgrīvas) piektdien un sestdien. Es cenšos izvairīties un saku, ka man vēl ir diena laika, lai pārdomātu.
Lai gan nekā padomā man nav, tomēr nav arī īpašas vēlēšanās. Jāpiebilst, ka firma ir maza un šādi un līdzīgi pasākumi tiek rīkoti reizi pusgadā (ir bijušas vakariņas, pirtis, slēpošanas utt.). Visos neesmu piedalījies, taču, kad biju, bija labi.

Piektdiena. Pamostos un redzu, ka tāda migla, ka neko neredzu. No paša rīta boss mēģina mani vēlreiz pielauzt: "Jābrauc, jābrauc." Es atbildu apmēram to pašu. Tagad arī pārējie divi darbinieki (trešais atvaļinājumā) uzzina, ka es tā ne pārāk. Visu dienu tieku psiholoģiski ietekmēts. Sākot ar "Tā kā lai būtu. Klausi! Ģedam jāklausa." (protams, ka sarkasms; nav viņš man nekāds ģeds) un beidzot ar "Nav ko dirsties. Jābūt!"
Sāku apsvērt iespēju, ka tā kā varētu arī. Ieplānoto varētu atlikt un es mājās tāpat garlaikotos. Labi. Darbadiena tiek nobeigta ātrāk, jo ap pieciem pēcpusdienā ieplānota izbraukšana no Siguldas. Es braucu kopā ar eRe (viņam tagad ir tiesības) un Uķeri (darbnīcas boss; par Uķeri viņš iesaukts jau no bērnu dienām). Bišku parunājām par mūziku, par riteņbraukšanu un sacensību stratēģiju. Izskatās, ka mēs abi ar Uķeri piedalīsimies tajā "Vienības braucienā", eRe kaut kā nejūtas pietiekami stiprs riteņbraukšanā. Uķeris gan ir pieredzējis un arī es pa šo vasaru esmu kārtīgi patrenējies. (Ā, ja es braukšu, tad man būs rozā biksiņas. :) )
Pēc kāda laika visas četras mašīnas ar 14 cilvēkiem nonāca galā. (Vēlāk pievienojās vēl divas mašīnas ar trīs cilvēkiem.) Vieta tiešām jauka un laba. Iesaku. Tur ir pati pirts, dīķis, upe (Svētupe), laukums basketbolam, volejbolam un futbolam, jauka apkārtne, miers un klusums. (Par maksu gan nezinu, taču runāja, ka ļoti saprātīga.) Bija uzraksts, ka šī vieta ir "Pasaules Dabas fonda nenoplicināmās mežistrādes demonstrācijas teritorija" (šķiet, ka tā). Un stūrī piezīmēts Pasaules Dabas fonda (WWF) pandas lācīt's. :)
Nu jā. Izēšanās, spēles un sarunas uz nebēdu. Pašā vakarā bija pašas interesantākās sarunas par Visumu, relativitātes teoriju, laiku un tā plūdumu un vēl vis kaut ko tādu. Ļoti intelektuāli un augsti. Daži centās mums sekot līdzi, taču neko daudz nespēja saprast. :) Žēl, ka maita nebija, viņš tur būtu ļoti iederējies (būtu ieradies Siguldā dienu ātrāk, droši vien būtu paņemts līdzi).
Ap kādiem 12 daži devās gulēt, jo bija nolēmuši no rīta doties uz jūru sērfot (solīja vēju). Es vēl ne. Vietējais minka bija ieritinājies man klēpī un saldi gulēja. Dažas reizes tika izmests, taču tik un tā atgriezās tieši pie manis. Es devos gulēt ap diviem.

Sestdiena. Pamodos ap desmitiem. Pūš. Nelielas brokastis un trīs aizbrauca uz jūru. Lielās brokastis bija tikai pēc viņiem. :) Pa dienu neko īpašu nesadarīju. Nedaudz basketbola un frīsbija pamētāšanas. Kaut kas vēl. Dzirdēju dažus interesantus un biedējošus stopētāju stāstus. Man mēģināja iebarot alkoholu. :) Vairākos veidos, ar pierunāšanu un kā tik' vēl ne. Tad ap pusdienlaiku izlēma aizbraukt līdz jūrai un uz kaut kādām Upuralām (senie latvieši tur upurējuši dzīvniekus un cilvēkus Dievam). Taču kādam bija jāpaliek un jāpieskata visa mantība utt. Pēc "brīvprātības" principa izvēlējās mani. (Drīzāk jau tas bija "kurš mazāk pretosies" princips.) Nē, nu labi. Uzkāpu pirts otrajā stāvā uz balkona, lasīju avīzes, kaut ko grauzu un klausījos PJ Harvey, Catatonia un Beasty Boys. Pēc kādas pusotras stundas puse pārradās no jūras, norīkoja mani kurināt uguni gaļas cepšanai un aizbrauca uz alām. Šoreiz mani pat neaicināja līdzi. Es atbildēju ar nicinošu nekā nedarīšanu. Pēc tam (ap četriem) atgriezās otra puse un arī sērferi (izbadējušies :) ). Pie manis augšā uzkāpa Heidija (viņai ir pieci vai seši gadi) un pastāstīja, kā tur alās izskatās, pajautāja, kāpēc ta' es nebraucu ("tāpēc, ka mani neņēma līdzi") un beigās tā retoriski: "Bet tas jau nekas, vai ne?" :) Tādi, lūk, mūsdienās bērni. :) Vēlāk spēlējām petangu. Mana komanda vinnēja. :) Tad basketbolu. Zaudējām.
Lēnā garā sākām taisīties uz prombraukšanu. Kaut kad pēc deviņiem biju mājās. Biju tik noguris, ka pat ēst negribējās. :) Noskatījos šķēpmešanu olimpiskajās spēlēs un gāju gulēt.

Svētdiena. Pamodos ap desmitiem un jutos.. nu.. grūts. :) Ne īsti izgulējies, ne pārāk ilgi gulējis. Kaut kā tā. Taču jau iepriekšējā dienā biju nolēmis, ka, ja jau patiešām domāju piedalīties tajā riteņbraucienā, tad vaidzētu tā kā pierast. Īsāk sakot, ap divpadsmitiem biju nolēmis "pabraukāties". No mājas gan izkustējos tikai vienos. Brauciens bija Sigulda-Stīveri-Sigulda-Turaida-Ragana-Turaida-Sigulda (kādi 45km) un aizņēma tieši pusotru stundu. Ļoti labi, ja ņem vērā, ka brauciens bija pirmo reizi, vienam un ne pa horizontālu apvidu. :) Dīvaini, bet pēdējos 10km es vairs nejutu nogurumu. Un arī augšā uz Siguldu uzbraucu ar tādu pārnesumu, ko citādi nevaru izturēt līdz galam. hmm.. Un tā kā vairs nejutu nogurumu, tad likās, ka varētu atkārtot braucienu vēlreiz un tūlīt pat. (Es taču esmu normāls..?)
Bet pats dīvainākais notika mājās. Kaut kā nejauši pieskāros sejai un sajutu, ka uz ādas ir "kaut kas". :) It kā pamatīga smilšu putekļu kārta. Paskatos tuvplānu spogulī. Nekā. Nu nekā nav. Pieskaros vēlreiz. Nē, tiešām, starp pirkstiem tā kā sajūtami smalki silīcija oksīda graudiņi. Varētu būt netīrumi no ceļa, bet ārā sauss. Tātad nekas tāds. Organiskā ķīmija. Garšas tests. Nolaizu pirkstu (protams, rokas nomazgāju). Sāļš. Sāls!! Uz manas sejas! Nātrija hlorīda kristāli lielā daudzumā! Uz sejas! Uz manas! Divu stundu laikā! Man! Man, kurš sāli vispār nelieto! Man! psc, wtf..?
Pašā vakarā skatījos TV šovu – "Mans lielais, resnais līgavainis". :) (Vispār jau es sekoju līdzi kopš paša sākuma.) Uz mirkli man palika žēl tās jaunās sievietes. Bet tad viņa pateica, ka "dara to tikai naudas dēļ" un tu-tū bija visa mana līdzjūtība. Tā nu nevar.