Aizlietais paņēmiens

20. februāris, 1:39 pm, 6 atsauksmes / atsauksmēm

Momentfoto pie lašiem zilā džemperī ir:
1) viltota bilde internetā,
2) man vakar vakarā teica, ka tā ir viltota,
3) neesmu to vēl redzējis,
4) (preses konferences laikā beidzot tiek parādīta) manā albumā tādas nav.

Citātam izmantotais avots: Ilmārs R. preses konferencē

"Emocionāls un juteklisks stāsts" ar 158 aktieriem un 108 "bļe"

10. februāris, 10:04 pm, atsauksmēm

Padevos labdabīgajai Cibas masu psihozei un arī aizgāju uz kino noskatīties trendīgo filmu "Kriminālās ekselences fonds". Nu, tā tiešām ir kriminālkomēdija, bija gan kriminālie ar piščikiem, gan arī smieties varēja, man patika.

Skatoties gan nemeklēju neprecizitātes dekorācijās, bet domāju, kā viņi to vispār ir dabūjuši gatavu. Kā iespējams tik precīzi iekārtot pasta nodaļu vai māju – lete, kartotēka, dīvāns, mūzikas skapītis un citas detaļas. Es tikai nesapratu, kas tā par fīču ar jakas vilkšanu otrādi – kāpēc vispār un kā viņš to atver un aizver?

Bija patīkami filmā neredzēt nevienu pierasto aktieri – kā jau kāds rakstīja, pārmaiņas pēc filma bez Keiša – savā ziņā tas piedeva ticamības momentu, ka filma ir par dzīvi un parastiem cilvēkiem 90. gados. No tēliem vislabāk patika biznesmeņa izsitējs – tas būdīgais ar mersi, kurš ļoti sakarīgi stāstīja savu dzīves filosofiju un sita, kad lika, taču ar galvu, iesakot vēlamo reakciju mazākam kaitējumam un sniedzot padomus, kā aprūpēt sasitumus. Pieklājīgi, nu.

Galvenās lomas tēlotājs gan likās tāds mazliet aizdomīgs. Var jau būt, ka viņam tiešām bija tāda loma, taču šķita, ka viņš brīžiem sajauc tekstu un runā, kad nevajag. Un, kā jau daudzi, arī es filmā pamanīju pazīstamas sejas – viens no "ķirurgiem" un vēl tas apaļais apsargs, kuram patika dzīvoties pa tualeti. Skaidri zinu, ka esmu viņu redzējis, bet neparko nevarēju atcerēties, turklāt beigu titros palaidu viņu garām! Tāds bāc.

Nu, filmu iesaku noskatīties, ir svaigs piegājiens, var patikt. Citējot kasešu tirgotāju: "Vai tev piemīt skaistuma izjūta?" Pie reizes atbalstītu vietējo neatkarīgo kino, jo šo filmu ar saviem nodokļiem neesam sponsorējuši piespiedu kārtā.

 
Iet uz kino desmitos no rīta gan bija neparasti, tāpēc izgāju no mājas desmit minūtes pirms filmas sākuma, bet var arī tā. Man patiktu, ja piezīmes un komentārus varētu likt ne tikai pie lietām, bet arī pie domām, notikumiem un vispār visur. Tad varētu piekomentēt, ka, nākamreiz ejot uz 1. zāli, mierīgi var ņemt arī vietu 2. rindā, nebūs par tuvu. Pats līdz nākamajai reizei noteikti aizmirsīšu.

Vēlpusdienā ar tēju mugursomā lēnā garā aizslēpoju līdz Silciemam, te ir balti koki un balts gaiss, visu dienu krīt kaut kādi graudiņi. Atpakaļ pret vēju un jau pa tumsu, bet tāpat labi.

Šai nejaušībai otro iespēju vairs neatlikt

8. februāris, 2:50 pm, 6 atsauksmes / atsauksmēm

Varbūt tas tomēr ir spams? Tiešais mārketings. Mans iekšējais konspirologs jau, ja. Varbūt popularizē bibliotēku? Ellē ratā Iecavā. Varbūt reklamē jaunas grāmatas? "Nepārspējama kaislību drāma" un spriedzes romāns. Ko viņi grib no manis!

Vēstošā ilūzija

8. februāris, 9:34 am, atsauksmēm

Tādi agrie rīti kā šis, kad ir auksti -15°, stidzinoša vēja pūsma, skaidras debesis, kurās redzamas spožas zvaigznes un Mēness, un apvārsnis mērojamā ceļa virzienā iekrāsojies knapi samanāmi tumši violets, man liekas mazliet biedējoši, jo tā debess krāsa nešķiet dabīga, ir miers, liels aukstums, tukšums un klusums, vien lausks reizēm iesper. Visa noskaņa tādos brīžos atgādina Konana Doila stāstu "Indīgā josla", kur Zeme izlidoja cauri kaitīgam ētera mākonim, un daži to paredzēja un ieslodzīja sevi hermētiskā istabā, lai padzīvotu dažas stundas ilgāk. (Tie bija laiki, kad cilvēki uzskatīja, ka ēters ir kaut kas īsts. Un ēters nav ēteris, kas ir īsts.) Man šķiet, ka apmēram tā jutās stāstā aprakstītie ļaudis, kas pārdzīvoja to nakti nomodā.

Mēs visi četri pievilkām krēslus pie platā, zemā loga, vienīgi mājasmāte aizvērtām acīm palika guļam uz dīvāna. Atceros, man pēkšņi iešāvās prātā nejēdzīga, absurda doma — iespējams, smagais, sasmakušais gaiss, ko mēs ieelpojām, veicināja šādas ilūzijas rašanos — doma, ka mēs četri sēžam partera pirmajā rindā un noskatāmies pasaules drāmas pēdējo cēlienu.
(..)
Neviens putns nelidinājās zilajās debesīs, un neviens cilvēks, nedz arī dzīvnieks nebija redzams plašajā apkārtnē, kas pavērās mūsu skatienam. Visu rāmi apmirdzēja vakara saule, bet pār zemi jau gūlās nāves miers un klusums, un arī mums visai drīz vajadzēs sekot šai nāvei. Šobrīd šī viena stikla rūts, aizturēdama papildu skābekli, kas neitralizē saindēto ēteru, nošķīra mūs no visu cilvēku kopīgā likteņa. Uz nedaudzām stundām viena cilvēka zināšanas un tālredzība spēja saglabāt mūsu nelielo dzīvības oāzi plašajā nāves tuksnesī un pasargāt mūs no vispārējās katastrofas. Bet agri vai vēlu gāze izsīks, arī mēs, smagi elsdami, gulēsim uz ķirškrāsas paklāja buduārā, un cilvēces, tāpat kā jebkuras dzīvas radības, liktenis būs izšķirts. Labu laiku, ne vārda nerunādami, mēs svinīgi noraudzījāmies pasaules traģēdijā.

Tbh, nedomāju, ka viņi tik un tā būtu varējuši ilgi izdzīvot ar skābekļa baloniem, jo nogalina nevis skābekļa trūkums, bet gan ogļskābās gāzes uzkrāšanās gaisā. Tur nozīme ir vien dažiem papildu procentiem CO2, lai organisms to vairs neizturētu. Bet – tais laikos to gan jau tik precīzi vēl nezināja.

ausos: https://www.mixcloud.com/rhodograd/04-rhadiation/

Pienāk satraucošas ziņas #3

29. janvāris, 5:05 pm, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Cyanide & Happiness - The News

LSM: 24. janvāris

LSM: Mūsdienās laulība ir pārvērtēta jeb bez vīra sieviete nav mazāk «normāla»

Domā par apelsīniem

23. janvāris, 9:25 pm, 8 atsauksmes / atsauksmēm

Cat Power - Wonderwall




Un pusotru minūti garš video, kā viņa festivālā pēc Gnarls Barkley koncerta nodzied Crazy fragmentu. Jūtūbē ir pilns ar komentāriem "marry me, Chan!", tā arī ir.

Rīts trīs vārdos

7. janvāris, 9:22 am, atsauksmēm

Rīts trīs krāsās

Rīts trīs krāsās. Saule lēni aust. Mazliet uzsnidzis sniegs. Vēja vairs nav. Salst, salst, salst. Putni skaļi čivina. Beidzot ir gaišs. Kaķis nav sajūsmā.

Tai vietā, kur jūra ar debesīm tiekas

6. janvāris, 8:18 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Šonedēļ LTV1 demostrēja dokumentālo filmu "Okeāna saviļņotie" par diviem latviešiem, kas mazā laiviņā airēja pāri Atlantijas okeānam – no Namībijas uz Brazīliju, uz Rio olimpiskajām spēlēm.

Tas bija 2016. gadā, un es atceros, kā toreiz sekoju līdzi viņu piedzīvojumam. Ideja jau pati par sevi ir wtf – airēt pāri okeānam. Airēt! Burāt vēl, bet airēt.. Filmā ir viss no viena gala līdz otram, taču man tāpat palikuši ļoti daudz jautājumu – cik lieli pārtikas krājumi jāņem līdzi, jo iespēja papildināt tos ir gandrīz nulle. Un kādi īsti bija laikapstākļi – cik silts vai auksts bija, kā ar vētrām, kā tās pārdzīvot. Kā ar pastāvīgo viļņošanos, kā pie tās pierod. Kāds īsti bija viņu vidējais ātrums airējot (laivu virzīja arī straumes un vējš). Kā nepiesmelt laivu ar viļņiem un lietu. Kā ar navigāciju ikdienā – viņiem bija līdzi GPS un kas tur, bet visu laiku taču ekrānā neskatījās, tad kā viņi ieturēja pareizo virzienu, vienkārši pēc Saules? Vai arī tādos mērogos precīzs virziens un dažas dienas tāpat nav svarīgas? Bet naktī kā noturēt virzienu? Sākumā minēja, ka grafiks ir katram airēt 12 stundas dienā, mainoties ik pēc divām, tātad naktī arī viss notika. Kā airēt, kad okeāns viļņojas – ja viļņi ir šķērsām vajadzīgajam virzienam, tur taču viens airis var būt gaisā. Kā ir neairēt pāris nedēļas vispār laikapstākļu dēļ. Kā vispār var sadzīvot un izturēt divatā tik mazā telpā tik ilgā laikā? Kāda bija viņu ikdiena, ko vēl bez tīras airēšanas iespējams darīt – lasīt grāmatas, rakstīt dienasgrāmatu? Tāpat paliek daudz stundu. Tur laikam visu dzīvi var pārdomāt 46 reizes. Kā vispār ir airēt pāri okeānam, vai maz ir sajūta, ka tas iespējams, ka kaut kas iet uz priekšu, ka mērķis tuvojas? Jā, navigators un karte var teikt priekšā, bet – kā šķiet. Tur taču nekā nav, nekā, kam piesiet skatienu, katru dienu, daudz, daudz dienu. Kādas ir naktis, kad vēja nav. Kā ir, kad nekā nav. Kā fiziski sagatavoties airu cilāšanai miljons reižu katru dienu, vai viņi tam trenējās vai īsi pirms sākuma tikai apguva airēšanas tehniku. Cik daudz palika aiz kadra.

Tur ir arī par sastapšanos ar zemūdens dzīvniekiem. Un putni – okeāna vidū ir sastopami putni. Kaut kad lasīju par tiem, ka tie guļ, planējot augstu gaisā, un dienā enerģijas taupības nolūkos lido zemu virs ūdens, lai izmantotu augšupejošās gaisa strāvas, ko rada vējš, pūšot pār viļņiem, nav jāvicina spārni. Daba ir tāda neparasta, ja visu ko tādu optimālu var izdomāt.

Un sastapšanās ar kuģiem. Tās sajūtas laikam ir līdzīgas brīnumam, kad tas notika. Ja pēc vairākiem mēnešiem pēkšņi var tikt pie siermaizītes un ābola, tad noteikti.

Kādas īsti ir sajūtas tik tālu no visa burtiski nekurienes vidū. Vai kādreiz iedomājās, ka tuvākā zeme ir vairāku kilometru attālumā tieši lejup. Kā ir doties tādā ceļojumā, jo pirms tam laikam noteikti jāņem vērā liela iespēja, ka no tā var arī neatgriezties, un neviens nekad neko.

Ja man piedāvātu, es varbūt piekristu. Varbūt pa kluso iepakotu līdzi kādu mazo pūķi. Tā droši vien būtu čītošana, bet vismaz kāds alternatīvais dzinējs, ja viss kļūst slikti un airēt nav iespējams.

Filmu var noskatīties LSM portālā vai Shortcut.lv arhīvā.

Dvēseli žņaudzījoši skatieni

5. janvāris, 9:01 pm, 1 atsauksme / atsauksmēm

LSM.lv: Latvijas kolorīts: Neiespārdīt Life finds a way

Sigur Rós live from Reykjavík – Saturday, December 30th

2017. gada 30. decembris, 10:28 am, atsauksmēm

Šovakar desmitos (8pm GMT) iespēja skatīties Sigur Rós koncertu dzīvajā no Reikjavīkas – as the climax of their Norður og Niður 4-day festival extravaganza.
sigur-ros.co.uk

Vecie dinozauri

2017. gada 29. novembris, 9:35 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

1954. gada filma un tur visādas advancētās sadzīviskās tehnoloģijas – automātiskās bīdāmās durvis birojos, podziņas uz galda katrai lampai un galvenais – neliels telefons ar divām klausulēm mašīnā un arī diktofons ar pults vadību, kas pats izbīdās un pazūd roku balstā.

"Kondicionieris" kā uz grāmatām nolikts ventilators ar ledus trauku gan likās amizanta uzparikte.

- This is the 20th century.
- Twentieth century? I could pick a century out of a hat blindfolded and get a better one!

Dienas prāta aptumsums – nez, vai nebija grūti viņiem tajos laikos dzīvot melnbaltā pasaulē..?
(Biju tik iegrimis filmas gaisotnē.)

- You speak of love like it was a bad cough.
- He doesn't even know I exist.
I might as well be reaching for the moon.
- The moon?
You young people, you are so old-fashioned.
Have you not heard?
We are building rockets to reach the moon!

Cita realitāte

2017. gada 29. novembris, 9:26 am, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Vakardienas triumfa mirklis – tik augstu kā vēl nekad (un pēc tam arī vairs ne, haha).

Prāta spēles

Bet bija jauks vakars, beigu rezultāts arī tīri labs un vismaz ir pirmā pieredze ar finālspēlēm ("cerība par cerību kausu"). Trijniekā gan beigās neiekļuvām, tāpēc sezona beidzās. Bija mazliet atšķirības no parastajām spēlēm – nebija tematisko kārtu, bija tikai dažādi nesaistītie jautājumi. Visjaukākā bija 6. kārta, kur vidējais punktu skaits bija 1.28. Septiņi jautājumi, 25 komandas un vidējais iegūto punktu skaits pa visām – 1.28.. Vismaz atkal uzzinājām daudz jauna. Kādi tieši jautājumi bija, nevaru stāstīt, jo cita draugu komanda vēl tikai gaida savu spēli nākamnedēļ (viņi spēlēja pilnu sezonu, tāpēc daudz augstāk kopvērtējumā).

No "mūsu" komandas gan šoreiz biju tikai es un pats komandas nosaukums, tā ka "mūsu" sniegums ir tāds nosacīts. Es izveidoju komandu, lai varētu 1) spēlēt, 2) būt kopā ar draugiem. Vakar gadījās tā, ka dažādu iemeslu dēļ tai laikā neviens netika, tāpēc sanāca, ka dalībnieki tika savākti no citiem aktīvistiem – volejbola treniņos satiktajiem. Un tagad man ir neliela vainas sajūta, ka esmu piekrāpis savējos ar citiem. :]

Korelē

2017. gada 26. novembris, 8:48 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Jau kuro nedēļu mans noskaņojums sakrīt ar atmosfēras spiediena līkni.

atmosfēras spiediens

Varbūt es esmu

(dramatiska pauze)

pūslis.

Pastkarte no Lielā ābola

2017. gada 24. oktobris, 4:04 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Mīļā [info]nrk, paldies, paldies, paldies! :)

Hibrīdbrīvdienas nav manas laimīgās dienas

2017. gada 23. oktobris, 10:38 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.