#sieriņšsaprot: ābolu gads

aizvakar, 9:10 pm, 18 atsauksmes

Šogad esot nepieklājīgi uzdot jautājumu "Vai tev vajag ābolus?"

Tā ir, zinu, cik bieži esmu atteicies un pats jautājis. Žēl, bet absolūti lielāko daļu nākas izmest, jo daudzi sapūst jau kokā, atlikušie ir lieli un, krītot no augstuma, līdz zemei nonāk vairāk vai mazāk saplacināti. Pārējie, kas vēl paliek veseli, ir garšīgi, taču tāpat daudz un nevienam nevajadzīgi, bet ziemai nav saglabājami un pārstrādāt visu nav iespējas un jēgas. Ievārījumu kultūra manu draugu lokā nav diez ko attīstīta un ar burciņām uz tirgu jau neiešu. Vēl varētu cept ābolkūkas un pārtikt tikai no tām (ja viņiem nav maizes, tad lai ēd kūkas). Varētu tās nest uz darbu ik pārdienu. Es tā reiz izdarīju, likās, ka pie trešās kolēģiem tāda pārtika jau bija mazliet apnikusi..

Pagājušajās brīvdienās pirmoreiz pagatavoju ābolu džemu, sanāca garšīgi, lai arī ne pārāk džemīgi, bet noteikti būs jāatkārto. Vēl tos izmantoju kombinācijā ar brūklenēm, bet tāds ievārījums jau ir klasika un defoltā vienmēr ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️.

Dziļi vilnī rēnā

13. septembris, 9:50 pm, 3 atsauksmes


#sieriņšsaprot: TOO SOON

9. septembris, 7:40 am, 4 atsauksmes

Rudens depresija sākas, kad saulriets ir jau pirms astoņiem.
Saule un Mēness

#sieriņšsaprot: Bičkovičs: "tiesas vadās pēc likuma, ne taisnīguma"

5. septembris, 6:25 am, 2 atsauksmes

Ja viss sāk likties slikti un arvien sliktāk, tad ir vērts atcerēties, ka bumbieros nekad nav tārpu.

D#22: diedelandel

27. augusts, 11:13 pm, 7 atsauksmes

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.

#sieriņšsaprot: našķēties prasmīgi

24. augusts, 7:52 am, atsauksmēm

Uz porainas graudu vai baltmaizes plānā, plānā kārtiņā uzziest vēl nesacukurota medus kārtiņu un atstāt uz kādām desmit minūtēm. Maizes medus pusē nez kāpēc notiks kāda reakcija un tā ātri sakaltīs, izveidojot medainu garozu, – salds mīkstais grauzdiņš.

D#21: Bet skābumiņš sirdī paliek

17. augusts, 5:35 pm, 10 atsauksmes

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

D#20: Viņš sacīja: Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi!

14. augusts, 10:38 am, 4 atsauksmes

Kaut kad, klīstot pa internetiem, atradu rakstu par tomātu pavairošanu ar spraudeņiem un tad vienubrīd arī nolēmu to izmēģināt. Tomātiem aug paduses, kas lielākoties nav visas nepieciešamas, jo tik daudz lieku galotņu atņem spēku augļu gatavināšanai, tāpēc no tām regulāri jāatbrīvojas. Nu, redz, un izrādās, ka tomāti patiešām viegli apsakņojas. Pirmās divas galotnītes uzreiz iebāzu podiņā zemē, turēju to mitru un, tā kā nekas nenovīta, tad bija aizdomas, ka tur zem zemes tiešām kaut kas notiek. Pēc tam pārējās atvases, kas bija izaugušas lielākas laikus nepamanītas, vienkārši ieliku burciņā ar ūdeni – tās apsakņojas nedēļas laikā un tad var bāzt zemē. Tagad man tādi aug jau vairāki, daži zied, ir arī aizmetušies augļi. Man gan teica, ka tur diez vai paspēs kaut kas izaugt un nogatavoties, bet nekas – tie ir stādi par brīvu, mēģināt var mierīgi. Vienīgā problēma, ka nav ne jausmas, kas un kur tagad par šķirni aug, jo to es, protams, nepiezīmēju.

Vēl lasīju, ka tādā veidā tomātus iespējams pārziemināt iekštelpās – kā izaug pārāk garš, tā galotni nost, apsakņo un turpina no jauna. Nu, tas var būt noderīgi, ja iepatikusies kāda hibrīdā šķirne, jo no sēklām to otrreiz vairs nevarēs izaudzēt. Līdzīgi varot darīt arī ar papriku un baziliku, taču to neesmu mēģinājis. Man gan ir šaubas, vai tas tiešām ir izdarāms, jo bez pietiekama dienas ilguma tie ļoti ātri izstīdzētu, turklāt reāli jau pie mums tāds process ilgtu no septembra beigām līdz maijam – septiņi mēneši ir pārāk daudz darba. Ar kaut kādiem pundurtomātiem, kas paredzēti audzēšanai uz balkona, gan varbūt.

Pavasarī vēl pirms salapošanas sagatavoju spraudeņus upenēm, jasmīniem (filadelfiem), baltajiem grimoņiem un vēlajiem ceriņiem. Tie dzīvoja podiņos kopš pavasara, un tagad nesen pārstādīju dobē brīvdabā. No tiem lielākā daļa tomēr aizgāja bojā, no katra veida atlika vien četri, pieci. Droši vien vajadzēja laistīt biežāk.. Grimoņiem un upenēm saknītes ir pavisam normālas, bet jasmīniem un ceriņiem tās ir tikpat kā nekādas. Tā arī nav skaidrs, kāpēc tie vispār vēl ir dzīvi, bet – mazs zariņš ar lapiņām ir un novītuši vēl nav, tā ka pagaidām dzīvo.

Pie šīs pašas tēmas var piebilst, ka tieši to pašu var darīt arī ar fizāļiem. Mana fizāļu raža šogad laikam būs tikai kādi 30% no sākotnējās, jo tiem virsū uzgāzās ābeles zars no pašas galotnes – neizturēja ābolu svaru. Pavisam tos neiznīcināja, bet pamatīgi apskādēja gan. Nolauztos lakstus ieliku ūdenī ar domu "a ja nu" un tie tiešām arī apsakņojas – lai gan tas notiek lēni. Pagaidām tikai divus iebāzu zemē.

#sieriņšsaprot: urbānā lauksaimniecība

5. augusts, 7:12 am, atsauksmēm

Lai gan pilsēta, kāds kaut kur puskilometra rādiusā tur vistas, tāpēc agros rītos dzirdami izteiksmīgi "kikerigū!"

#sieriņšsaprot

3. augusts, 11:12 pm, atsauksmēm

Tas brīdis, kad iznāc no pārtikas veikala, kurā pavadītas kādas desmit minūtes, un sajūti, ka ārā taču ir ļoti vasarīgs un pavisam silts vakars, par ko atdzesētajās telpās jau paspēji aizmirst un pierast.

Sapņu zeme

31. jūlijs, 10:39 pm, 6 atsauksmes

Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.

Ne tikai filmās cilvēki

30. jūlijs, 9:12 pm, 5 atsauksmes

Cilvēki mēdz iemīlēties, taču ne vienmēr mīlestībai ir laimīgas beigas, un tad mēdz teikt, ka cilvēkam ir lauzta sirds. Taču tā nav tikai metafora, bet arī medicīnisks termins.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Sirds un asinsvadu slimību klīnikas vadītājs Artis Kalniņš stāsta, ka medicīnā šāds termins pastāv un pasaulē tas ir zināms kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

"1990.gadā japāņu zinātnieki publicēja pirmo rakstu, kurā tika aprakstīts šis sindroms. Sākotnēji gan tam bija cits nosaukums: to sauca par Takacubo kardiomiopātiju vai stresa kardiomiopātiju," teica Kalniņš.
LSM.lv: Lauzta sirds – ne tikai metafora, bet arī medicīnisks termins

i don't want to live on this planet anymore

28. jūlijs, 10:13 pm, 3 atsauksmes

Cyanide & Happiness - The News



Vienos svētkos

20. jūlijs, 8:41 am, atsauksmēm

Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.
Kristīne Želve: Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

Katram savi putni viļņojas galvā

17. jūlijs, 10:02 pm, 15 atsauksmes

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur [info]murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).