D#21: Bet skābumiņš sirdī paliek

aizvakar, 5:35 pm, 3 atsauksmes

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

D#20: Viņš sacīja: Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi!

14. augusts, 10:38 am, 4 atsauksmes

Kaut kad, klīstot pa internetiem, atradu rakstu par tomātu pavairošanu ar spraudeņiem un tad vienubrīd arī nolēmu to izmēģināt. Tomātiem aug paduses, kas lielākoties nav visas nepieciešamas, jo tik daudz lieku galotņu atņem spēku augļu gatavināšanai, tāpēc no tām regulāri jāatbrīvojas. Nu, redz, un izrādās, ka tomāti patiešām viegli apsakņojas. Pirmās divas galotnītes uzreiz iebāzu podiņā zemē, turēju to mitru un, tā kā nekas nenovīta, tad bija aizdomas, ka tur zem zemes tiešām kaut kas notiek. Pēc tam pārējās atvases, kas bija izaugušas lielākas laikus nepamanītas, vienkārši ieliku burciņā ar ūdeni – tās apsakņojas nedēļas laikā un tad var bāzt zemē. Tagad man tādi aug jau vairāki, daži zied, ir arī aizmetušies augļi. Man gan teica, ka tur diez vai paspēs kaut kas izaugt un nogatavoties, bet nekas – tie ir stādi par brīvu, mēģināt var mierīgi. Vienīgā problēma, ka nav ne jausmas, kas un kur tagad par šķirni aug, jo to es, protams, nepiezīmēju.

Vēl lasīju, ka tādā veidā tomātus iespējams pārziemināt iekštelpās – kā izaug pārāk garš, tā galotni nost, apsakņo un turpina no jauna. Nu, tas var būt noderīgi, ja iepatikusies kāda hibrīdā šķirne, jo no sēklām to otrreiz vairs nevarēs izaudzēt. Līdzīgi varot darīt arī ar papriku un baziliku, taču to neesmu mēģinājis. Man gan ir šaubas, vai tas tiešām ir izdarāms, jo bez pietiekama dienas ilguma tie ļoti ātri izstīdzētu, turklāt reāli jau pie mums tāds process ilgtu no septembra beigām līdz maijam – septiņi mēneši ir pārāk daudz darba. Ar kaut kādiem pundurtomātiem, kas paredzēti audzēšanai uz balkona, gan varbūt.

Pavasarī vēl pirms salapošanas sagatavoju spraudeņus upenēm, jasmīniem (filadelfiem), baltajiem grimoņiem un vēlajiem ceriņiem. Tie dzīvoja podiņos kopš pavasara, un tagad nesen pārstādīju dobē brīvdabā. No tiem lielākā daļa tomēr aizgāja bojā, no katra veida atlika vien četri, pieci. Droši vien vajadzēja laistīt biežāk.. Grimoņiem un upenēm saknītes ir pavisam normālas, bet jasmīniem un ceriņiem tās ir tikpat kā nekādas. Tā arī nav skaidrs, kāpēc tie vispār vēl ir dzīvi, bet – mazs zariņš ar lapiņām ir un novītuši vēl nav, tā ka pagaidām dzīvo.

Pie šīs pašas tēmas var piebilst, ka tieši to pašu var darīt arī ar fizāļiem. Mana fizāļu raža šogad laikam būs tikai kādi 30% no sākotnējās, jo tiem virsū uzgāzās ābeles zars no pašas galotnes – neizturēja ābolu svaru. Pavisam tos neiznīcināja, bet pamatīgi apskādēja gan. Nolauztos lakstus ieliku ūdenī ar domu "a ja nu" un tie tiešām arī apsakņojas – lai gan tas notiek lēni. Pagaidām tikai divus iebāzu zemē.

#sieriņšsaprot: urbānā lauksaimniecība

5. augusts, 7:12 am, atsauksmēm

Lai gan pilsēta, kāds kaut kur puskilometra rādiusā tur vistas, tāpēc agros rītos dzirdami izteiksmīgi "kikerigū!"

#sieriņšsaprot

3. augusts, 11:12 pm, atsauksmēm

Tas brīdis, kad iznāc no pārtikas veikala, kurā pavadītas kādas desmit minūtes, un sajūti, ka ārā taču ir ļoti vasarīgs un pavisam silts vakars, par ko atdzesētajās telpās jau paspēji aizmirst un pierast.

Sapņu zeme

31. jūlijs, 10:39 pm, 6 atsauksmes

Esmu teicis, cik ļoti man patīk priežu mežā? Man ļoti patīk priežu mežā. Ja varētu izvēlēties, kur dzīvot, sila tuvumā būtu mana topa topā. Un ja vēl pie ezera, tad vispār. Tur ir tik smaržīgs, tik mūžzaļš, tik silts, tik garšīgs, tik savādāks gaiss, tik viss. Sanatorijas parasti cēla tādās vietās, jo priedes izdala ēteriskās eļļas, kas ļauj uzelpot.

Šovakar ezerā bija tik silts ūdens kā laikam vēl nekad un droši vien vēl atkal ne tik drīz, turklāt atšķirībā no citām reizēm, kad silta ir vien virskārta, šovakar tas bija dziļi silts. Biju neilgi pirms saulrieta, kad viens gals jau ēnā, otrs vēl saulē, un tad var peldēt no ēnas saulē un atpakaļ, neliels vējiņš dzen pretī nelielus vilnīšus un siltu, smaržīgu gaisu. Tik silts, ka spēka vairs nav, bet ārā negribas līst. Nopeldēju 22 minūtes, kas varbūt bija mans rekords, varbūt nē. Uz muguras peldot, gan nevarēja skatīties mākoņos, jo to vienkārši nebija. Kopijslāsmiņa iepriekš teica, ka es uz muguras peldu kā astoņkājis, tā arī nesapratu viņus.

Tas ir mans privātais ezers un privātā pludmale. Vismaz šogad noteikti – ne reizi tur neesmu sastapis vēl kādu. Biju tur arī svētdienas rītā – nopeldējos, saēdos un salasīju spainīti melleņu, nopeldējos vēlreiz un atgriezos parastajā brīvdienā. Ar kopijlāsmiņu pavadījām tur trijatā vairākas stundas vēl iepriekšējā svētdienā pēc muzikālajām brokastīm – karsta brīvdiena, dienas vidus – tik un tā neviena cita, varējām izvēlēties, kur sēdēt (kaut ugunskurā), cik skaļi pļāpāt, kādas ogas ēst (mellenes, zilenes, brūklenes), kad un kur peldēt, mana privātā pludmale, nu. Šogad vispār daudz iespēju tikt ūdenī – sāku maijā, kad mellenes tikai ziedēja, tagad jau vispār, un cerams, ka kaut kad septembrī vēl varēs noslēgt sezonu un bez nosalšanas.

Ne tikai filmās cilvēki

30. jūlijs, 9:12 pm, 5 atsauksmes

Cilvēki mēdz iemīlēties, taču ne vienmēr mīlestībai ir laimīgas beigas, un tad mēdz teikt, ka cilvēkam ir lauzta sirds. Taču tā nav tikai metafora, bet arī medicīnisks termins.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Sirds un asinsvadu slimību klīnikas vadītājs Artis Kalniņš stāsta, ka medicīnā šāds termins pastāv un pasaulē tas ir zināms kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

"1990.gadā japāņu zinātnieki publicēja pirmo rakstu, kurā tika aprakstīts šis sindroms. Sākotnēji gan tam bija cits nosaukums: to sauca par Takacubo kardiomiopātiju vai stresa kardiomiopātiju," teica Kalniņš.
LSM.lv: Lauzta sirds – ne tikai metafora, bet arī medicīnisks termins

i don't want to live on this planet anymore

28. jūlijs, 10:13 pm, 3 atsauksmes

Cyanide & Happiness - The News



Vienos svētkos

20. jūlijs, 8:41 am, atsauksmēm

Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.
Kristīne Želve: Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.

Katram savi putni viļņojas galvā

17. jūlijs, 10:02 pm, 15 atsauksmes

Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur [info]murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).

D#19: Smirdbumba

16. jūlijs, 9:32 pm, 3 atsauksmes

Kaut kad jūnija sākumā tālā kaimiņiene pasauca pie sevis saplūkt nātres – "it kā tev pašam trūktu, ko ravēt" – lai no tām pagatavotu nātru vircu. Biju lasījis, kas tā tāda un ka tas esot vērtīgs un dabīgs mēslojums, taču līdz praktiskām darbībām vēl nebiju ticis, jo visas manas nātres pavasarī tika iemaltas zemē. Bet te – dod (ņem) par brīvu.

Salasīju pilnu spaini, sametu to lielākā toverī (vēlams sasmalcināt, bet kāds gan prieks vēl sadzelties), pielēju pilnu ar ūdeni, vāku virsū un turējos pa gabalu nākamās 2-3 nedēļas, kamēr tas rūga. Virums esot ik pa laikam jāapmaisa, lai iedabūtu tur skābekli, bet uz to saņēmos laikam tikai divas reizes.

Tas smird. Nu, tā ka ļoti. Nu, tā ka drausmīgi riebīgi neaprakstāmi ārprātskastenomiris ļoti. Bet nu man tas bija pagatavots un neko citu nevarēju darīt, kā vien izlietot pēc nozīmes. Ja vienkārši turpat izgāztu, tad, pirmkārt, izdedzinātu visu dzīvo un, otrkārt, tāpat smirdētu. Tas ir tik jaudīgs, ka jāšķaida ar ūdeni attiecībā aptuveni 1:10 – koncentrātu augi var arī nepārdzīvot.

Par laimi, tā bija ļoti vējaina vakarpuse, kad sāku to darīt, tā ka elpot bija iespējams. Vējš pūta uz ielas pusi, un līdz tai ir kādi 60 metri, bet vienubrīd dzirdēju, ka bērnu bariņš iet garām un kaut ko nokomentē par "smird!", man kļuva neērti. Laistīt esot vēlams tieši vakarā, lai līdz rītam gaiss jau būtu atguvis pierasto kondīciju, es gan vēl šo to varēju sajust arī nākamajā rītā.

Par laimi, nenācās neko skaidrot tuvējiem kaimiņiem, viņiem paveicās nebūt mājās. Tālā kaimiņiene pēc tam stāstīja, ka viņa savā dārzā (Pierīgā) šādas smirdināšanas reizes operatīvi saskaņojot ar otru kaimiņieni, tad abas laistot, tikko kā trešais kaimiņš aizbraucis, kurš pēc tam nevarot saprast, kas tā par smaku. Ja nu tuvojas kādi masu nemieri, šo varētu lieliski izmantot pūļa izdzenāšanai. Bioloģiskais ierocis.

Nātrēs ir daudz slāpekļa, līdz ar to tas arī ir dabīgs slāpekļa mēslojums, un slāpeklis nepieciešams vairāk vasaras pirmajā pusē kā zaļās masas audzēšanas steroīds. Pēc tam uzzināju, ka to neesot labi liet uz mellenēm un citiem krūmiem, jo liek turpināt zaļot, tāpēc jaunie dzinumi nepaspēj pārkoksnēties un pa ziemu var viegli nosalt. Bet to, protams, noskaidroju jau tikai pēc tam. Kas tik' tiem visiem augiem nav jāpārcieš manis dēļ.

Vienreiz pamēģināju, otrreiz laikam vairs nekad, tas bija tāds fuipē, ka neprāta cena.

D#18: Spožums un posts

15. jūlijs, 9:42 pm, 9 atsauksmes

Spožums ir ogu pārpilnība šogad. Neatceros, kad iepriekš būtu bijis tik daudz ogu. Draugi atbrauca un sev mazliet salasīja, taču kopējo ainu tas neko daudz nemainīja. Upeņu ir daudz, jāņogu vēl daudz vairāk un līdz zemei ("ja trīs jāņogu zari līkst līdz zemei pirms 10. jūlija, tad 14. janvārī gaidāms sals līdz -32°" </vilis-bukšs>).

Ar upenēm pagaidām tieku galā, daļa ir sasaldēta ziemai, daži kilogrami ir saspaidīti un samaisīti ar cukuru, arī būs ziemai (omīte iemācīja, vismīļākais variants) un no atlikušajām taps klasisks ievārījums, ja viss nebūs apnicis. Daudz ogu bija pat tai krūmā, kuru taisījos likvidēt, tāpēc nežēlojot izzāģēju manuprāt liekos zarus, laikam trāpīju uz pareizajiem. No jāņogām uzvārīju ķīseli un ar to arī idejas beidzās. Piedāvāju kaimiņienei, bet pat viņa izbrāķēja, hh. Paliks putniņiem. Vēl būs ērkšķogas, bet arī daudz. Neliela daļa tiks pārstrādāta ievārījumā (arī pie tā omīte pieradināja).

Posts ir posts. Kurmis un ūdensžurkas taisa uzkalniņus un caurumus, un ar tiem es vēl neko, tikai iesēju zālīti no jauna.

Upenēm ir pumpurērce – pavasarī var redzēt lielus pumpurus, kas neatveras, jo ir izēsti, un blakus daudzviet ir invertētas lapas. Ja to tā atstāj, tad ar laiku zars iet bojā un krūms iznīkst. Ar to pagaidām vēl var sadzīvot, nešķiet kritiski, jo pavasarī lielu daļu tādu pumpuru jau nolasīju, varbūt tas ir līdzējis. Cīnīties ar to varot, pilnīgi nozāģējot krūmu līdz zemei un ļaujot ataugt. Es šaubos, jo vienam krūmam, kur ogu tāpat vairs nebija un tagad maisījās pa vidu, ar domu "ja nu ieaug" pārstādīju tikai dažas saknes, un tas salapoja un tāpat izskatās drusku aizdomīgs.

Jāņogām laikam ir stiklspārnis – kāds zars pēkšņi nokalst. Nav baigi forši, taču jāņogu ir tik daudz, ka pārāk vēl neuztrauc. Man pat šķiet, ka tā vienmēr ir bijis.

Cidonijām ir hloroze. Tā gan nav slimība vai kāds kaitēklis, bet drīzāk kaut kas līdzīgs kā avitaminoze dzīvniekiem – trūkst barības vielu. Pazīt to var pēc atsevišķām baltām lapām, no turienes arī nosaukums – trūkst hlorofila, tādēļ arī maz zied un augļi ir ne tik lieli, cik varētu būt. Samēsloju, bet joks tāds, ka, ja augsne nav pietiekami skāba, tad augs tāpat neko nevar uzņemt, tāpēc izkaisīju skābo kūdru, un tagad atliek vien gaidīt nākamo pavasari, jo šogad nekas vairs nemainīsies.

Nu, tā es lasīju, visas gudrības no internetiem, protams.

GDPR filure

11. jūlijs, 9:27 pm, 2 atsauksmes

In computer networking, HTTP 451 Unavailable For Legal Reasons is an error status code of the HTTP protocol to be displayed when the user requests a resource which cannot be served for legal reasons, such as a web page censored by a government. The number 451 is a reference to Ray Bradbury's 1953 dystopian novel Fahrenheit 451, in which books are outlawed.[1] 451 could be described as a more explanatory variant of 403 Forbidden.[2] This status code is standardized in RFC 7725.
Wikipedia: HTTP 451

Dienu spīdums

10. jūlijs, 11:07 pm, atsauksmēm

Trends for you

9. jūlijs, 10:31 pm, atsauksmēm

Vispārējās noskaņās droši vien ne tikai es šais dienās aplūkoju sava novada/pilsētas amatiermākslas kolektīvu sarakstu, pievēršot uzmanību nodarbību laikam un iztēlojoties to savā dienas plānā.
Te ir pieci kori, pieci deju kolektīvi, kā arī viena folkloras kopa un viens teātris, nu un trīs orķestri un mākslas studijas, bet tie jau tā. Neatbilstot bērnu, jauniešu un senioru vecuma cenziem, saraksts, protams, ir īss.

D#17: darbs dara darītāju ^-^

8. jūlijs, 7:27 pm, 2 atsauksmes

Šodien tika pievārēti trīs lieli jūdžakmeņi un viss pat vēl līdz septiņiem, lai paspētu nomazgāties un sapucēties uz koncertu.

Beidzot iestādīts aprīlī pirktais rododendrs. Citādi draugi jau sāka atklāti smiet, kad to kārtējo reizi minēju atbildē par vēl darāmajiem darbiem. Fonā var redzēt otro – atrakta ābele, izravēta nezāļu sala un nolīdzināta zeme līdz ar pārējo līmeni. Rīt tur vēl jāsēj un jāstāda. Aizvedu prom kādas astoņas ķerras (SI mērvienība) liekās zemes un divas – lieko nezāļu.

Un trešais ir dārza galds. Ja kāds prasīs, tad teikšu, ka nopirku to jaunajā Ikea, bet vispār tā ir palete ar kājām. Mākslinieks gan no manis nekāds, jo domās šķita labi, bet tagad izskatās, ka vajadzēja otrādi – tumšu pamatvirsmu un gaišus šauros dēlīšus. Un arī zemāks varēja būt par kādiem 10cm, taču to vēl var labot. Nu, neko, vakar nokrāsoju, šodien saskrūvēju, materiālos kādas 20 eiras un pāris gadiņus pastāvēs.

Vispār man pašā sākumā bija doma, ka pirmā dārza mēbele būs soliņš, jo, nu tāds lounge soliņš taču ir loģiska prioritāte (saule, tēja, grāmata), taču tam vēl neesmu atradis visus materiālus (to es arī gribu DIY). Ā, un iepriekšējo galdu vētra aizlidināja, tā ka dārza krēsli man ir, bet pie kā sēdēt nebija, un "vismaz vienreiz dienā jau nu visiem vajadzētu sanākt pie galda", kā teica Mirtante.