3, 2, 1 🚀

12. decembris, 7:49 am, atsauksmēm

@elonmusk

Dude, ikr.

24. novembris, 8:29 am, atsauksmēm

Plot hole

16. novembris, 5:48 am, 3 atsauksmes

Jābet ar roku rakstītajā nevar pakāpties atpakaļ, iestarpināt vēl kādu rindkopu vai sešpadsmit, pārkārtot, labot, labot, izlabot, pārrakstīt no jauna un ieviest plūdenu skaidrību. Datorrakstam toties ir spelčekera uzticamais plecs un vienmēr noderīgais "delete" taustiņš. Svētā trīsvienība – ctrl-a-delete.

Viens no grandiem, varbūt Stīvens Kings, varbūt nē, stāstīja, ka savus garabērnus tāpēc raksta tikai ar rakstāmmašīnu, citādi sliktajās dienās būtu nodzēsis labu tiesu dižpārdokļu, bet iznīcināt papīrčupiņu jau prasa piepūli un laiku atdzist.

Poll #21259 Meinstrīmo?
Open to: All, results viewable to: None

Ar kuru roku tu spied tuksnes taustiņu uz klaviatūras, kad raksti tekstu?

View Answers

Laikam ar labo
9 (81.8%)

Šķiet, ka ar kreiso
1 (9.1%)

🙀 💌 🕵️‍ 💪 💥 🙈 💬 💫 💃 ¯\_(ツ)_/¯
1 (9.1%)

#metoo

13. novembris, 9:21 pm, atsauksmēm


D#24: sezonas kopsavilkums

17. oktobris, 8:21 am, 6 atsauksmes

Izdarīts ir daudz mazāk kā bija domāts, taču laikam jau tā notiek.

Pavasarī stādītās abas krūmmellenes ir labi padevušās augumā. Pat tik labi, ka man radās diezgan nopietnas bažas, vai tās ar tik jaudīgiem dzinumiem maz spēs pārdzīvot ziemas salu. Iespējams, ka pie vainas ir jūnija beigās tām uzlietā nātru vircas susla, ko man, protams, ieteica nedarīt, taču pēc tam tie krūmiņi sāka aug tik strauji, ka bail. Septembra beigās jaunās galotnes bija vēl tādas pavisam zaļas un slābanas, taču tagad šķiet, ka kļūst stingrākas un tumšākas. Nesen uzkaisīju mazliet rudens mēslojuma (kālijs utt.), varbūt tas sāk iedarboties. Vai paspēs pavisam pārkoksnēties, lai nenosaltu, joprojām ir šaubīgs jautājums. Bet nu vislabāk jau mācās no savām kļūdām, ne.

Tagad rudenī piestādīju blakus vēl divus krūmiņus no citām šķirnēm. Tie tagad izskatās tikpat necili kā otri divi izskatījās pavasarī, taču tiem bija izcili koši sarkanas lapas – tie divi no pavasara vēl īsti nekrāso lapas.

Siltumnīcā un mazdārziņā esmu pāraudzējis laikam visu, ko vien varēja. Gurķi regulāri pārgatavojās, bet tur grūti noteikt, kad vēl mazliet var un kad jau ir par daudz. Tomātiem viegli, tiem jau pēc krāsas skaidrs. Salāti vairākas reizes pārauga. Redīsi arī. Puķkāposti pārziedēja, tikai pēdējais vēl izskatās atbilstoši standarta prasībām (vispār man no sešiem iesētiem seši arī izauga, labi). Burkāni pārauga. Bietes vēl nepārauga, tās ir labi padevušās (ja vēl būtu ideju, ko ar tām tik daudzām darīt). Zirņi arī pārgatavojās. Paprika siltumnīcā tiešām izauga, nogatavojās, viss kārtībā. Ar to gan bija daži pārsteigumi, jo uzzināju, ka augot tā ir gaiši zaļa, pēc tam kļūst neveselīgi brūna (jau nodomāju, ka esmu iekaltējis/pārlaistījis/dabūjis kādu kaiti, un viss būs beidzies), taču tad tā tiešām kļuva pareizi sarkana un viss sanāca.

Nu, tendences laikam diezgan skaidras – mani saista process, bet rezultāts ir otršķirīgs. ¯\_(ツ)_/¯

Interesanti, ka nesen daudz kas sāka no jauna ziedēt. Tomāti ļoti intensīvi vēl joprojām. Gurķi arī mazliet, bet, protams, bezcerīgi. Tā pati paprika no jauna sāka ziedēt un audzēt. Arī parastā zemene uzziedēja. Mazliet vasaras aveņu pat vēlreiz ienācās septembra beigās un turpina joprojām.

Mēnešzemenes ir interesantas zemenes, iepriekš par tādām nezināju, tās tiešām ražo (mazliet, bet tomēr) visu vasaru. Tirgū tantiņa pastāstīja, ka zemenes ir клубника, bet mēnešzemenes – земляника.

Dārzeņu fizāļi arī ir ienākušies. Tie ir tādi dīvaini auglīši. Nevar teikt, ka būtu negaršīgi, taču nav arī garšīgi. Ēst var un esot ļoti veselīgi (kā vietējs kivi), taču diez ko daudz nemaz nevar apēst. Kamēr tie gatavojas, tie izskatās pēc parastajiem ogu fizāļiem – tāds pat apvalks (indīgs, btw). Kad nogatavojas, apvalks pārplīst un iekšā ir tāds kā mazs, zaļš tomātiņš. Angliski tos tā arī sauc par "tomatillo", un vispār tie nāk no Meksikas, kur ir kā mums kartupeļi – tikpat izplatīti un plaši pielietoti. Domāju, ka audzēšu tos arī nākamgad – ja ne tik daudz augļu dēļ (nēnu, varbūt vēl pieradīšu), tad kaut vai kā sezonālo dzīvžogu, ar ko aizsegt dobes, jo aug tie tiešām vareni – tiem noteikti nepieciešami stingrus balsti, un tad mierīgi izaugtu 1.5-2 metru augstumā. Man tā arī būtu bijis, ja ne tā liktenīgā ābeles galotne.

Mazo ogu šogad bija ļoti daudz, taču ar lielajām tā švaki. Arbūzi neizauga nemaz (pārsteigums, pārsteigums) – auga, ziedēja, bet nekā. Ķirbji arī ne – viens mazs bija un izčibēja. Kabačiem katram bija pa tikai vienam kabacītim. Vismaz uzzināju, ka kabači aug vienā kompaktā vietā, nevis stiepjas kaut kur ārēs kā ķirbji un arbūzi. Melotriju arī, protams, iesēju par vēlu, tā ziedēja, bet neko vairs nepaspēs – ārā jau novīta, siltumnīcā vēl knapi turas.

Ar ziediem un plāniem tā arī īsti nekas nesanāca – līdz plānotajai puķudobei netiku. Cerams, ka nākamgad. Krokusi uzziedēja un noziedēja divreiz. Hiacinšu sīpolus nokavēju sabāzt zemē. Tulpju sīpolus vēl laikam nevar bāzt zemē. Un vēl nezinu, kur to darīt. Pa vasaru esmu iestādījis dažas ziemcietes, kas varbūt augs arī nākamgad – lāčactiņas, perovskijas, rudbekijas, helēnijas un vēl kaut ko. Starp citu, klinšrozītes ir ļoti smuki krūmiņi, lai arī nekāda sakara ar rozēm. Nākamā pavasara svarīgais projekts būs piemājas puķudobe – pašlaik tā ir (nopūta). Ā, un lobēlijas nekad nevajag iekaltēt – pat ar vienu reizi tur nekas vairs īsti neatdzīvosies pa visu vasaru.

Sadarbojoties ar dill, pārdomu vieta "soliņš" tika pārdomāts un kļuva kokaināks. Manuprāt, tagad ir līdzīgāks dārza dīvānam par pirmo variantu.

Ja nu kāds to vēl nezināja, tad izrādās, ka parasts zālājs nav vienkāršs zemē nomests zaļums, tas prasa arī diezgan daudz darba. Vasarā to parasti bija jāpļauj divreiz nedēļā, jo auga strauji. Tagad, kad bija aukstais laiks, varēju nepļaut divas nedēļas – stāvēja uz vietas. Šajās brīvdienās atkal nopļāvu, pie reizes automātiski savācot visas lapas. Kad tik silts un saulains laiks un mauriņš atkal tik tīrs un zaļš, tad uznāca tāda ļoti vasarīga sajūta. Droši vien pēdējoreiz šogad. (Lai gan tā es biju domājis arī iepriekš.)

Ko darīt, protams, vēl ir arī šogad, bet tas jau vairs nebūs nekas tāds. Laikam viss.

Pēcvēlēšanu rīta pohiņa jeb nācija šokā #13

7. oktobris, 10:17 am, 2 atsauksmes

Ušakovs diemžēl

Tā kā vēlēšanās ir daudzi, kas balso ar pārliecību "vismaz būs interesanti", tad būs ļoti interesanti, kad daži sāks īstenot savus izteiktos draudus sabiedriskajiem medijiem un KNAB personīgu iemeslu dēļ.

Vēlēšanu sakarā vienmēr atceros hope.less ([info]hopeless) stāstu par Partijām un Vēlētāju. Tur bija stāstīts par Vēlētāju, kurš piesēdis parkā uz soliņa pēc kopošanās ar Partiju (pēc nobalsošanas), laimīgs, ka viss noslēdzies un tagad būs labi. Viņš jau no paša rīta juties svinīgi, sapucējies un gājis uz iecirkni, atbildīgi izvēlējies pareizo sarakstu un ielicis to aploksnē. Parkā pie viņa pienāk kāds un sāk stāstīt, kā ir patiesībā, ka tas viss ir daļa no plāna un patiesībā nekādas izvēles nav, ka vēlēšanas bija viltība, ilūzija, lai sniegtu sajūtu, ka Vēlētājam ir nozīme, ka politiķi priekšvēlēšanu laikā inficējas ar HIV (halucināciju un idealizācijas vīruss), bet pēc vēlēšanām sāk slimot ar AIDS (aizmirst iepriekš dotos solījumus).

Tas bija ļoti sen, Moral Pain un Times.lv laikos, un stāstu vairs neesmu atradis.

Kam pieder mazprātiņi

4. oktobris, 7:44 pm, 2 atsauksmes

Esmu diezgan pārliecināts, ka, ja kāds saka "valstij jāsāk ar sevi", tad īsti viņš nesaprot, kas ir valsts un kas – viņš pats. Bet ir mīļi, ka plāno likvidēt Kultūras ministriju.

Uz jautājumu, kāpēc partijas programmā nav iekļauts kultūras jautājums, Gobzems atbildēja, sakot, ka "mums nav par kultūru nekādu jautājumu, jo valstij kā tādai nav jāregulē kultūras procesi, vienīgais, ko valsts var darīt, ir dalīt naudu."
Delfi.lv: 'KPV LV' – sarkano līniju trūkums un ārkārtas vēlēšanas. Pilns ieraksts

Tad varētu kulturāli aizliet acis.

Ar Mežezeru.

..

Andris Kivičs aizlej acis ar Mežezeru pie jūriņas

#sieriņšsaprot: RD krata

1. oktobris, 9:56 pm, 1 atsauksme

Pirms septiņiem.
Saule un Mēness

Vasarā, skatoties nākotnes laikapstākļu prognozes vēsākās dienās, vienmēr ir pārliecība, ka tas tikai tagad tā, tas jāpārdzīvo, pāries un pēc dažām dienām vai vismaz pēc nedēļas atkal būs silts, gaišs un sauss. Rudenī nē. Rudenī kļūst tikai aukstāks, slapjāks, vējaināks.

Patīkama anomālija

22. septembris, 12:08 am, 3 atsauksmes

Šogad pirmoreiz peldējos 13. maijā, pēdējo – 21. septembrī. Maijā bija ļoti silts ūdens, septembrī – tiešām auksts. Divas minūtes ūdenī tomēr skaitās ūdenī, bet pēc izkāpšanas krastā varēja just kā asinis zem ādas joņo un karsē atdzisušo virsējo slāni. Un cik silts gaiss. Vai tā bija laba doma? Nnnnnnnu tas bija jādara.

Visu vakaru esmu pavadījis ārā, pa brīžiem paskatoties uz gandrīzpilnmēnesi, Marsu un zvaigznēm. Zincik cilvēku šovakar skatījās uz Mēnesi? Somijā, Polijā, Ēģiptē, Dienvidāfrikā? Simti tūkstoši? Miljoni? Visiem kaut kas kopīgs. [info]krii uzrakstīja, ka nekad tā vairs nebūs. Pie laba tik viegli pierast.

D#23: Vieta pārdomām

21. septembris, 3:13 pm, 6 atsauksmes

Pašā sākumā bija plāns, ka tūlīt pavasarī pēc zemes izlīdzināšanas un zālāja iesēšanas nākamais darbs būs pirmā dārza mēbele – soliņš. Nu, visādi gāja, taču līdz soliņam tiku tikai tagad – jēdzīgā gadalaika pašās beigās. Jau pie pirmā piesēdiena bija skaidrs, ka tā ir manta, bez kuras nebija dzīves – ir tik patīkami sēdēt un neko nedarīt. Vismaz brīdi neko citu.

Man bija doma par tādu fancy soliņu no diviem krēsliem ar vidējo pagarinājumu, pat noskatīju, ka visādus vecus krēslus var atrast Labaspreces.eu Ķīpsalā, bet – par daudz glamūra un darba, par maz vietas. Soliņam jābūt tādam, lai uz tā varētu gulēt! Gulēt, skatīties debesīs un neko nedarīt ir vēl labāk.

Tā nu paliku pie pavisam vienkāršas un neticami smagas konstrukcijas soliņa, kuru nekāds vējš nespēs izkustināt – kopā tas sver kādus 230 kg. :) Vispār bija plānots betona blokus salīmēt, taču to tā arī vēl neizdarīju, jo, ja nu sagribēsies to kaut kur pārvietot, tad kurš ta' to spēs. Bloki ir no vietējā "Siguldas bloka", katrs maksāja eiro30 vai apmēram, koks gan bija dārgāks, tā ir ēvelēta un impregnēta priede. Kad sapratu, ka sēdēšana uz brusiņām būs gauži neērta lielo šķirbu dēļ, tad saskrūvēju platāku pamatni no četriem dēļiem. Pa ziemu koka daļu var vienkārši novākt.

Vīzijā soliņš bija smuki lakots, bet sapratu, ka tas būs pārāk sarežģīti un ilgi, un vispār nez, cik īsti ilgmūžīgi, bez garantijas par rezultātu, tāpēc vienkārši to nokrāsoju – ar terases eļļu. Krāsošana gan draudēja izvērsties par epikfeilu, jo, atverot bundžiņu, tur iekšā bija kaut kas zaļganpelēks. Nest atpakaļ vai..? Pirmajā brīdī uz koka arī īsti ne pēc kā neizskatījās, tomēr turpināju – vienmēr jau var sazāģēt malkā un sākt no jauna, ne. Kad bija nožuvis, tad tomēr bija jēdzīgā tonī un arī koka struktūra smuki redzama, kas bija būtisks nosacījums. Nožuva stundas laikā, smaka izgaisa pēc pāris dienām.

Par betona daļām vēl neesmu skaidri izlēmis, tās droši vien nepaliks dabīgā krāsā – varbūt tumši pelēkas būtu labi?

Aizmugurē ir ceriņu siena, kas parasti tīri labi aiztur mūžīgo vēja pūsmu no gravas puses. Vienā pusē ir parasts jasmīns (filadelfs), otrā būs vēlais jasmīns (kaimiņiene iedos). Vienā pusē būs šaura dzeltenzila puķu dobe, otrā – pampu zāle (ja izdzīvos līdz pavasarim). Neesmu izdomājis, ko darīt ar tiem caurumiem blokos, vai man tie ir vienalga, vai tomēr ar kaut ko aizpildāmi.

Šonakt varētu atvadīties no siltās vasaras, paliekot ārā guļammaisā tik ļoti siltajā naktī un nakts vidū ļaujot pamodināt rudens lietum.

#sieriņšsaprot: ābolu gads

19. septembris, 9:10 pm, 21 atsauksme

Šogad esot nepieklājīgi uzdot jautājumu "Vai tev vajag ābolus?"

Tā ir, zinu, cik bieži esmu atteicies un pats jautājis. Žēl, bet absolūti lielāko daļu nākas izmest, jo daudzi sapūst jau kokā, atlikušie ir lieli un, krītot no augstuma, līdz zemei nonāk vairāk vai mazāk saplacināti. Pārējie, kas vēl paliek veseli, ir garšīgi, taču tāpat daudz un nevienam nevajadzīgi, bet ziemai nav saglabājami un pārstrādāt visu nav iespējas un jēgas. Ievārījumu kultūra manu draugu lokā nav diez ko attīstīta un ar burciņām uz tirgu jau neiešu. Vēl varētu cept ābolkūkas un pārtikt tikai no tām (ja viņiem nav maizes, tad lai ēd kūkas). Varētu tās nest uz darbu ik pārdienu. Es tā reiz izdarīju, likās, ka pie trešās kolēģiem tāda pārtika jau bija mazliet apnikusi..

Pagājušajās brīvdienās pirmoreiz pagatavoju ābolu džemu, sanāca garšīgi, lai arī ne pārāk džemīgi, bet noteikti būs jāatkārto. Vēl tos izmantoju kombinācijā ar brūklenēm, bet tāds ievārījums jau ir klasika un defoltā vienmēr ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️.

Dziļi vilnī rēnā

13. septembris, 9:50 pm, 3 atsauksmes


#sieriņšsaprot: TOO SOON

9. septembris, 7:40 am, 4 atsauksmes

Rudens depresija sākas, kad saulriets ir jau pirms astoņiem.
Saule un Mēness

#sieriņšsaprot: Bičkovičs: "tiesas vadās pēc likuma, ne taisnīguma"

5. septembris, 6:25 am, 2 atsauksmes

Ja viss sāk likties slikti un arvien sliktāk, tad ir vērts atcerēties, ka bumbieros nekad nav tārpu.

D#22: diedelandel

27. augusts, 11:13 pm, 8 atsauksmes

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.