PIRMĀ DIENA.
  1. Brauciens ar riteņiem no Ventspils centra līdz Būšnieku ezeram pa velo celiņu (12km). Nav daudz ko piebilst par pašu ceļu, bet man gribas pateikt paldies par pusdienām un super garšīgo pašcepto kūku. Cilvēks vienmēr jūtas gaidīts, ja pēc gara ceļa viņu sagaida silts mājas ēdiens. Turklāt, vēlāk taps arī skaidrs, kāpēc bija tik svētīgi tik kārtīgi paēst pirms ceļa.
  2. Brauciens ar riteņiem apkārt Būšnieku ezeram (7km). Ceļš ap ezeru ļauj nedaudz ielūkoties mazdārziņu rajonā “Pīpiķi” (hehe) un sniedz izvēli starp vairāk un mazāk publiskām peldvietām. Mēs arī nopeldējāmies. Ūdens bija tīrs un mīksts. Arī ādai mīkstums pielīp. Vienīgi diezgan patālu jāiet līdz dziļumam. Toties tā ir vieglāk atrast smukus akmeņus. Elīnai pēc peldes uz ievērojamu laika sprīdi pielipa arī viena spāre. Tas bija diez gan stilīgi un man arī nedaudz skauda. Mierināju sevi ar domu, ka vismaz pirms braukšanas šurp Rakstniekmājas saimniekam (kaķim) es interesēju.
  3. No Būšnieka ezera līdz Staldzenes ūdenskritumam (3km). Mums šis īsais posms aizņēma vairākas stundas, jo tiklīdz nokļuvām pie jūras, tā nolēmām tur arī sagaidīt saulrietu. Ja mūsu peldkostīmi un dvieļi nebūtu slapji no ezera, tad noteikti ietu peldēties arī jūrā, jo ūdens bija ļoti labs. Grūti izdomāt, ko tādu gudru uzraksta par jūru, jo tāpēc jau turp tieši parasti brauc - lai nedomātu. Vai esot pie īstās jūras Kurzemē horizonts šķiet kaut kur tālāks, nekā esot pie līča? Jup. Vai ūdens ir zaļāks? Vai jūrmala platāka? Vai gaiss ir labāks? Skaidra lieta. Tieši nesen thredos redzēju, ka tagad esot vēl termins “dižjūra” un šai reizei tas ļoti piestāv, jo diža bija jūra un dižas bijām arī mēs.
  4. Staldzenes stāvkrasts un ūdenskritums. Izrādās uzskatāms par dabas unikumu, jo veidojies uz ieža, kas ir šķietami neiespējams pamats ūdenskritumiem, bet to uzzināju tikai pēcāk. Tas ietek no Lošupes (hehe). Mums sanāca nokļūt pie ūdenskrituma ļoti maģiskā brīdī, kad mākoņi tieši iekrāsojās rozā. Tā kā tas ir stāvkrasta malā, tad meža nakts melnums nav redzams un pēkšņi rodas sajūta, ka atrodies uz citas planētas. Elīna man čukstēja ausī, ka tūlīt no kaut kurienes izlīdīs kāds dinozaurs, bet nekas tāds beigās nenotika.
  5. Atpakaļceļš uz Ventspils Rakstnieku māju (14km). Šajā punktā nedaudz nošāvām greizi, tāpēc rekomendēju, ka pēc tam izvēlaties doties atpakaļ uz veloceliņu pie Būšniekiem (tā ietaupot 4-6km), bet, ja izvēlaties tomēr apskatīt stāvkrastu pilnā tā garumā, tad ņemiet vērā, ka nekur īsti tādas normālas izejas no jūras vairs nebūs. Mēs kaut kā pavisam nejauši nolēmām paņemt pauzi un piesēst uz viena nolauzta koka, kur ieraudzījām taku, kas ļauj uzkāpt augšā un tā kā tur bija bērnu ratiņu sliedes, tad šķita, ka maršruts būs drošs. Beigās izrādās, ka ceļš aizved uz muitas zonu, bet ejot gar dzeloņdrāšu noklāto betona žogu var iziet atpakaļ uz pilsētu un pat ļoti jēdzīgā vietā. Pēc šīs ekspedīcijas pelnīti nolēmām iestiprināties ar hotdogiem diennakts Circle K pie koncertzāles "Latvija", kurā pārdevēja pacienāja ar Raffaello, savukārt nākamajā dienā tirgū mani kāds vīrietis pacienāja ar konfekti. Tā kā variet būt droši, ka Ventspilī dzīvo jauki cilvēki.

OTRĀ DIENA
  1. Brokastis kafetērijā "Bitīte". Es tiešām nepārspīlēju ar izteikumu, ka tur bija visgardākā kafija un brūkleņu maizīte kādu vispār jebkad jebkur esmu provējusi. Tiešām iesaku turp aiziet. Protams, varbūt piepalīdzēja tas, ka brokastojām nedaudz novēloti, bet tas brīvdienām piestāv. Es pamodos nedaudz ātrāk un paspēju izlasīt vēl dzejas krājumu un kad pamodās Elīna, tad izrādījās, ka viņai tirgū vajag kaulus (?). Tomēr nebija arī tā, ka izsalkums būtu palicis nežēlīgs un tāpēc viss garšoja labi. Viss garšoja labi, jo bija jūtams, ka tur ir cilvēki, kuriem patīk tas, ko viņi dara.
  2. Pastaiga uz Dienvidu molu un atpakaļ (8km). Pēc vakardienas mums nebija nekādas īpaši izplānotas dienas, ja neskaita vēlmi izlikties par tūristēm. Tā arī darījām. Pa ceļam iegājām mazā veikaliņā pēc saldējuma, izstaigājām mazās ieliņas (it īpaši skaista ir Līvu iela), kur beidzot izskatījās, ka kāds dzīvo pa īstam, es iemērcu arī kājas jūrā, bet pirms manas prombraukšanas paēdām kārtīgas pusdienas Pilskrogā. Tur arī bija traki garšīgi. Vai arī varbūt es pārākilgi jau ilgojos pēc Kurzemes.

Es kā parasti tikai pēdējā brīdī attopos, ka varētu deviņas dienas kaut kur vazāties pa ārzemēm, pārlieku netērējot atvaļinājumu, bet plāna nekāda un būs vien jāsēž Latvijā.

Ja tā padomā, ka zaļajā jaunībā varēja pulksten vienpadsmitos no rīta izdomāt, ka vajag aizšaut uz kaimiņvalstīm, un pulksten vienos jau būt uz trases un stopot turpu ar gandrīz tukšu maku un sviestmaizītēm somā...

Tikko biju lieliskā pieaugušo nometnē, vai nav kāda vieta, kur atrast visas Latvijā notiekošās vasaras nometnes pieaugušajiem?

Ienāca prātā - ja jau britu un citu vēsturisku karaļnamu personāžus tagad filmās tēlo ļoti tumšādaini cilvēki, vai mēs drīz sagaidīsim, kad filmās par karu ļoti tumšādainiem cilvēkiem piešķirs tādas lomas kā Hitlers, Gēbelss un esesiešu sievas?

Kaut kādā sakarā nejauši man lentā parādījās informācija par Kibbes tipiem (tā tika radīta, lai palīdzētu sievietēm ar dažādiem skaistuma tipiem veidot savu tēlu tā, lai maksimāli akcentētu savu skaistumu).

Palūdzu ChatGpt uztaisīt manu vērtējumu un tas man atbildēja, ka es esot Teatrālais Romantiķis - ļoti sievišķīgs tips, bet ar nelielu dramatisma akcentu. Palasīju to aprakstu un sapratu, ka jā - veiksmīgākie mani apģērbi ļoti atbilst tiem apģērbiem, par kuriem es esmu saņēmusi visvairāk komplimentu un kuros esmu jutusies visvairāk es pati. Un tas, ko neiesaka vilkt, patiešām man izskatās briesmīgi - piemēram, oversize apģērbi, sportiskie apģērbi un apavi, gludas frizūras.

Jūlija Burdā izskatās, ka varētu būt visai daudz apģērbu piegrieztņu, kas man varētu likties interesantas. Gribētu atkal sev kaut ko uzšūt, jo modē īpaši daudz no tā, kas man piestāv, nav. :( Vienīgā bēda, ka man trūkst iemaņu šūšanai ar elastīgiem audumiem (vienpadsmitajā klasē, kad es pabeidzu labus šūšanas kursus laukos) vēl tādu elastīgo audumu īsti nebija, tāpēc man nav pieredzes, kā ar tiem apieties. Tad elastīga bija tikai trikotāža un to tad šuva ar overloku. Kaut kad meklēju meistarklases šūšanai ar overloku, bet kaut kā nesakrita īsti laiki. Bet varbūt būt jāpamaklē vēl.

https://www.youtube.com/watch?v=qe4CHWulnDs

Gan jau pēc gadiem pieciem varētu cena nokristies?

Sapratu, ka man atkal skapī trūkst drēbju svinīgiem pasākumiem. :( Eh, Mosaic, kā man tevis pietrūkst.

principā /end thread. nav ko pielikt vai atņemt.


w: I would like to try the "explain a joke" experiment with you. ( ... tālāk ... )

pirmkārt:

The name dates to the 14th century. According to toponymist Pierre-Henri Billy,[4] the name was initially "la mare au juin″, which means "the liquid manure pond" in local old French. Like in other toponyms in the area, those words evolved, becoming ultimately "la Mort aux Juifs" with an intermediate form "la mare au Juif" quoted by the local historian Paul Gache.[5] The transformation of "mare" (pond) into "mort" (death) is very frequent in old French toponyms, and "juin" (liquid manure) would have become "juif" (Jew) in two steps, first a denasalization turning "juin" into "jui" and then a graphical change into "juif", which had the same pronunciation in old French.[4]

otrkārt, dieviemžēl:

In August 2014, the Simon Wiesenthal Center petitioned the French government to change the name,[6] which it claimed translates as "Death to the Jews", a translation rejected in France.[4][7] A similar request had been denied in 1992.[8] Under pressure from the national authorities, however, the municipal council retired the name in January 2015.[9] The area is now split between the nearby hamlets of Les Croisilles and La Dogetterie.

Man joprojām ir īpašas attiecības ar Mego.
Eju es šodien turpu nopirkt miltus un auksto zupu ar atlaidi, gatavojos iet iekšā, bet uz ietves blakus ieejai apsargs un bomzis risina kaut kādu dialogu.
Tas bomzis ir gluži rāms, ne kašķējas, ne lamājas, ne rokas vicina.
Apsargs kā argumentu izvelk asaru gāzes baloniņu un iepūš viņam acīs.
Es tajā brīdī esmu apsargam aiz muguras. Jo grasos iet iekšā veikalā.
Vējš pūš uz manu pusi.

Nu, pēc tam, kad ielas malā izklepojos un izspļaudījos, man nebija vairs ne mazàkās vēlēšanàs atstāt Mego jebkādu savu naudu.

Izrādās, kā tagad nav iespējams pasutīt, lai piegadā alu uzreiz uz mājām, jāgaida sešas stundas. Tā nu vienas alus bundžaa vietā es tagad esmu iztrejtarējusi puspudeli mājas aveņu vīna, ko nopirku Bīriņos. Tā kā es nedzeru īpaši bieži, jūtos viegli noreibusi.

Čatā ar brāļiem pateicu, kā esmu ar mieru esošajam izraisītajām piemineklim, lai tikai tas būtu uzlikts. Bet viens brālis grib papildus rotājumus, otrs grib vispār pārtaisīt. Kaut viņi par mūsu dzīvo mammu rūpētos tikpat cītīgi kā par to pieminekli.

Bet nevienu nevar izglābt, ja viņs negrib tapt izglābts. Tāpēc mammai, visticamāk, tā arī nāksies dzīvot bez siltā ūdens turpmāk. Ja viņa visas savas vēlmes izsaka tikai divatā ar mani, tad nu tā ir viņas izvēle.

Šodien vienkārši atguvu enerģiju vienatnē. Pamazām atgriežos pati savā ādā.

Pēc nedēļas vecākajai brāļa meitai izlaidums devītajā klasē- kā skrien laiks. Diez, ko tagad dāvina uz izlaidumu? Es biju domājusi aploksni ar naudu un skaistu kartīti. Bet varbūt tomēr vēl papildus arī kādu grāmtu? Bet tas tajā gadījumā, ja tikšu no darba, viņai izlaidums piektdienā desmitos. Agrāk taču izlaidumi bija sestdienās, kopš kura laika tos rīko darba dienās? Tāpat tās eglītes ar obligāto vecāku piedalīšanos darba laikā? Kurš strādājošais vecāks vispār uz tādām tiek?

Mūsdienās laikam jebkuru frizieri, kas spēj sajaukt bļodiņā krāsu ar attīstītāju, sauc par koloristu? Vai zināt kādu, kurš/kura patiesi spēj piemeklēt cilvēkam ideālo matu toni (tā lai turpināt krāsot var arī mājās pats)?