"Contrariwise," continued Tweedledee, "if it was so, it might
be, and if it were so, it would be; but as it isn't, it ain't. That's logic!"
Lewis Carroll, "Through the Looking Glass"
Reizēm tomēr žēl, ka nav iespējams cilvēku piespiest darboties kā datoru. Protams, nepārspīlējot. Es nedomāju kiborgus. :) Tikai dažas funkcijas, kas dzīvē ļoti noderētu. Piemēram, prioritāšu piešķiršana, atmiņas norobežošana, skaņu un attēlu noglabāšana, attēlu zoom.. Vēl šis tas.
Man tagad ir tāda brīnišķīga programmiņa – Copernic Desktop Search. Tā 7 stundas indeksēja manus 160GB ar info (un katru dienu pusstundu ilgs pārskrējiens visam pāri, lai pārbaudītu – kas jauns manā saimniecībā), lai tagad man būtu iespēja atrast jebkuru vārdu (no 670 000) jebkurā (no 120 000) teksta, HTML, PDF vai vēl kādā failā. Ērti un sekundes laikā. Patiesībā pat ātrāk, jo ilgākais laiks paiet frāzes uzrakstīšanai. Kad Copernic radītāji izlasīs manis rakstīto apjomīgo fīdbeku, tad tā, iespējams, kļūs vēl labāka. (Btw, Copernic Support's atbild 22 stundu laikā.) Piemēram, mans niks atrodams 13 205 failos, "test" – 2265, "shit" – 567, "maita" – 531, "negribu" – 179, "antikrists" – 164, "rikella" – 149, "munky" – 78, "nu vispār" – 34, "eira" – 14, "paprika" – 11. Un tā tālāk. Kamdēļ visu šo rakstu?
Bet ja ko tādu varētu izdarīt ar manu galvu un visu dzīvi.. :)
Man galvā ir tik daudz nejēdzīgas info, ka paiet diezgan ilgs laiks (un dažreiz tāpat nesanāk), lai atcerētos nepieciešamo, unikālo info, kas noderīga tikai dažas reizes mūžā. Un esmu savācis prāvu čupiņu ar visādiem avīžu izgriezumiem, kurus arī nav ērti pārmeklēt. Ja to visu varētu šādi indeksēt un pārmeklēt.. Dziesmu vārdi, cilvēku vārdi, dzimšanas dienas, vietas, notikumi, skaņas, sejas, ar mācībām, darbu vai izklaidi saistītais, smaržas, sapņus, .. Eh.. (Uz cietā diska šie index-faili jau aizņem pusgigabaitu. Diez cik ietilpīgas ir smadzenes?)
sveshinieks @28.10.2004 10:18p
(..) Es kādreiz gribēju, lai manas acis varētu ierakstīt video un ausis reģistrētu katru garāmplūštošo skaņu. Detaļas, sīciņas detaļiņas, kā tu aizpūt prom matu šķipsnu, kas krīt tev aciis. Kā viņš noceļ neredzamu pūciņu no spilvena. Kā viņa stāv viņam tik tuvu lielveikala rindā, sekojot pa viņa pēdām ar savējām, tik tuvu, tik pārāk tuvu. Mirkļi, tik īsi, ka tos pat nepamana. Bet ja palaistu pasauli in slow motion, tad redzētu visu. Ja sastindzinātu ekrānu. Redzi? (..)
Pašlaik mans prāts (atmiņas daļa) darbojas asociatīvās atmiņas režīmā. Piemēram, ziņās dzirdēju vārdus "Hilton viesnīca". Es zinu, kas tās par viesnīcām, taču pirmais, ko atcerējos, bija komikss. Jo tieši tur pirmoreiz redzēju šos vārdus. Un tieši tāpat notiek meklēšana tajos avīžu izgriezumos. Es atceros tikai to, kā man nepieciešamais papīrgabaliņš izskatījās (man ir fotogrāfiskā atmiņa), pēc tā arī meklēju. Kas uz tā rakstīts, to nu gan tā nevaru atcerēties. :) (Un galvenais – kur tieši tas mētājas.) Bieži vien, lai kaut ko atcerētos, es burtiski medīju domas. Es apmēram zinu, ko man vajag, taču nezinu, kas tieši tas ir. Tāpēc man nākas atcerēties visu ko, kas, iespējams, ir saistīts ar šo nepieciešamo info. Es atceros visu, kas tai ir apkārt, blakus, līdz beigās nonāku līdz vidum – mērķim. Bet laiks iet, skaitītājs ieslēgts. (Pašas atmiņas uzlabošanai gudriniece rikella pirms 11 mēnešiem ieteica biezpienu. ..un nav nekā jauna šai pasaulē.)
Zem ādas iedzīvināts čips, lai Tevi varētu atrast un kontrolēt jebkurā pasaules malā. Sirds, kuru darbina elektronika. Ierīces, kas ļauj nedzirdīgajiem dzirdēt, bet aklajiem – redzēt. Aparāts, kas uztur pie dzīvības, elpojot Tavā vietā. Dzer, cik gribi – Tava niere nav īsta. Tā ir šodiena. Varbūt rīt kāds piepildīs arī manu vēlēšanos.
Tomāti, kas nepūst. Kukurūza, kas nostiprina imūnsistēmu. Āboli, kas ir saldāki par parastajiem. Soja visam pāri. Ceru, ka vismaz jūsu bērni būs skaisti! Nedaudz uzlabota daba. Patiešām, kāpēc gan nedaudz nepielabot dabas kļūdas un neveiklības?
YOW!! Everybody out of the GENETIC POOL!
Strāva palīdz
Diena, 30.10.2004, 16.lpp.Tikai uz 20 minūtēm pievienojot pierei galvanisko elementu jeb tā dēvēto bateriju, cilvēki var ievērojami uzlabot smadzeņu darbību, apgalvo ASV Nacionālā veselības institūta pētnieki. Ampēra divu tūkstošdaļu stiprā strāva radīja pietiekami stipru impulsu, lai par 20% palielinātu skaidri izrunāto vārdu skaitu minūtē. Pētījumu laikā brīvprātīgajiem nekonstatēja blakus efektus.
Nogalina ampēri, ne volti. :) Jo cilvēks spēj nesajust pat 3000V lādiņu (ja nav ampēru). Nu, ja kāds vēlas, var pamēģināt. Es gan nezinu, kā pēc tam pareizi pārbaudīt, cik ļoti smadzenes uzlabojušās. Ja pareizi atceros, tad cilvēku varēja nogalināt pat 18V stipra strāva. Tā ka divas kronas un pekas var būt gaisā. :) Es diemžēl neko labi neatceros fiziku un kāda īsti 0.002A saistība ar baterijas strāvu. Varbūt kāds skolnieks varētu palīdzēt? kamarilis, maita? :) Un starp citu – viena no cilvēka elektrobīstamākajām vietām ir starp pirkstiem. Nespēlējieties ar elektrību! Ou kei? :)
Turpinājumā arī par smadzenēm un stuff. Reku trz brīnās, cik ātri darbojas [viņa] smadzenes. :) (29.10.2004 8:57a)
(..) Gulētejot man ir paradums ieslēgt radio un atstāt kādu pusstundu skanam. Un pirms pāris naktīm bija tā, ka sāka skanēt viena man labi pazīstama dziesma, tad es uz mirkli iemigu, izsapņoju it kā pagaru sapni, uz mirkli pamodos un konstatēju, ka dziesmā tikmēr ir izskanējušas tikai kādas pāris sekundes.
Fantastiski jaudīgs devaiss ir smadzenes :)
Nu jā, visā visumā es tam piekrītu, lai gan viņa atklājums, ka sapnis ilgst tik mazu brīsniņu, nav nekāds jaunums. Tas jau ir samērā sen zināms, ka cilvēks vienas nakts laikā redz vairākus sapņus (taču atceras tikai pēdējo pirms pamošanās), un katrs sapnis tiek noskatīts nevis real-time, bet gan dažu sekunžu laikā. Pamatīgi kompresēts, taču kvalitatīvs. Ož pēc MPEG-7, ne? :)
Mani savukārt pārsteidz, kā sapnis spēj tik ticami sajaukties ar īstenību. Gan jau katrs to ir piedzīvojis, taču īsumā piemēram – kā modinātāja zvans spēj tik ticami iejaukties sapņa gaitā un atrast īsto vietu, kurā šis zvans nemaz neliksies neiederīgs. Apšaudot savus sapņu briesmoņus, dzirdi skanām zvanu un uzreiz ir skaidrs, ka tas ir trauksmes signāls, ne modinātājs. Piemēram. Un arī Trakais Zinātnieks par to raksta.
Atceros, reiz, kad vēl biju mazs, sapņoju kaut kādu sapni par kaut ko. Un tad pēkšņi sapnis mainījās - tajā uzstājīgi zvanīja durvju zvans. Izrādījās, zvana telefons. Bet pāreja no viena vizuālā sižeta uz otru bija nemanāma; nebija tā, ka sākumā pļavas vai meža vidū atskanēja zvans, un vizualizācija mainījās uz telpām.
Toties brīnījos, cik ātri spēj strādāt smadzenes, nomainot vizualizāciju kaut kādās sekundes daļās. (..)
Mjā, tā jau tas ir – "Fantastiski jaudīgs devaiss ir smadzenes." :) Turklāt jāņem vērā, ka modinātājs vai telefons zvana vairākas sekundes, pirms cilvēks pamostas un to apklusina. Taču sapnis ilgst tikai dažas sekundes (tas ir pierādīts). Padomā par to. Šīs abas lietas tik un tā spēj sajaukties! Kā?
Nu, es domāju, ka sapņa beigas varētu tik dzēstas un izlabotas uz jauno versiju, ņemot vērā jaunos ārējos apstākļus (piemēram, zvanu). Vai arī sapņa sesija paliek nenoslēgta (līdzīgi kā rakstot CD) un to nobeidz / aizver pirms pašas pamošanās, ja vien tā notiek pati no sevis, bez ārējiem palīglīdzekļiem. Šai versijai varētu ticēt tāpēc, ka droši vien katrs reiz ir pamodies, neredzējis sapni līdz beigām, pašā interesantākajā vietā (man pat šorīt tā gadījās). Tikai tāpēc, ka jau jāceļas. Bet jāceļas, jo zvana modinātājs. Man bija arī trešā versija, taču jau paspēju aizmirst. Sagremojiet šīs divas. :)
No cilvēka var daudz ko mācīties. :) Droši vien katrs, kas turējis rokās ieslēgtu kameru ir brīnījies, kā viņam tik drebelīgas rokas gadījušās. :) Vismaz zūmojot noteikti. (Eh.. Žēl, ka acīm nav zoom'a.) Nu jā. Bet skatiens gan nedreb nekādos apstākļos. Man ir gadījies, braucot ar riteni, lielā ātrumā iebraukt tādās bedrītēs, ka pirkstus nav iespējams uzlikt uz bremzēm. Taču es pat tādā brīdī skaidri redzu katru no šīm bedrītēm. Ja man pie galvas tajā brīdī būtu piestiprināta kamera (cieši un nejūtami viegla, kaut vai tikai objektīvs), attēls būtu bijis nesaprotams. Tad kā skatiens nezaudē kvalitāti? Nu, vai nu acs ābols ir ļoti labi amortizēts un patiešām atrodas uz kātiņiem, :) vai arī smadzenes apstrādā lēkājošos kadrus un apziņai novada tikai aprēķinātos vidējos, kuros viss skaidri saskatāms. "Jaudīgs devaiss" kā nekā! :)
Vēl mani vienmēr ir pārsteigusi runa, valoda. Nu, vienkārši spēja runāt. It kā jau nekā sarežģīta – Tev uzdod jautājumu un Tu uz to atbildi. Taču Tu spēj uz to atbildēt bez vilcināšanās, bez apdomāšanās. Ir pat iespējams pārķert otra domu un pabeigt jautājumu pašam, tūlīt arī sākot uz to atbildēt un pa to pašu laiku domājot uz priekšu šo pašu atbildi un nākošo jautājumu. Un tādā veidā es nonāku (jau nez kuro reizi) pie atziņas, ka smadzenes tiešām ir "jaudīgs devaiss", :) jo cilvēkam ar multitasking vai multithreading neko labi nav. To jau reiz pierādīju.
A nightmare is my way to get prepared for the day.
(De | Phazz)
No latviešu tautas pasakas. Kādam kungam vajadzēja noskaidrot, kuram par labu lemt taisnību starp muižkungu un zemnieku (mūsdienās tā arī dara). Un tāpēc viņš katram uzdeva trīs jautājumus, no kuriem viens bija "kas ir pats ātrākais pasaulē?" Muižnieks atbildēja, ka tie nu noteikti ir kunga zirgi (lai pielabinātos; mūsdienās arī tā dara). Zemnieciņš – ka viņam liekoties, ka par visu ātrākā šajā pasaulē ir doma, jo tā spēj Tevi vienā mirklī nogādāt no vienas vietas citā, pat otrā pasaules malā. Protams, arī uz pārējiem jautājumiem zemnieks atbildēja pareizi (mūsdienās gan tas neko nenozīmētu, jo ne jau taisnība uzvar).
Un sapnis jau tā pati doma ir, vien bez robežām. Mani pārsteidz, kā sapnī vienā mirklī var nokļūt no vienas vietas citā, pat ja nekad tur īstenībā neesi bijis (ja tā ir reāla vieta; vai nereāla), darīt neiespējamas lietas (krist no dažu kilometru augstuma), satikt reālus, taču nepazīstamus cilvēkus. Šonakt sapnī redzēju krix. Nezinu, kāpēc, turklāt nekad neesmu viņu saticis, taču tik un tā zinu, ka tā bija viņa. Un tā vieta, kur bijām.. Mjā.. Pārāk fantastiska, lai būtu uz Zemes. Pārāk draudīga, lai būtu paradīze. Pārāk skaista, lai būtu elle. Un vispār – kāpēc es to redzēju..?
Tas viss kaut kur manī ir. Dažreiz pat vajag drosmi, lai par to domātu. Vēl lielāku drosmi, lai to atstāstītu. Bet sapņošana robežas nepazīst. Sapņi bez robežām..
Ignore reality – there's nothing you can do about it.
(Natalie Imbruglia)