If you see a whole thing – it seems always beautiful.
Planets, lives… But close up a world’s all dirt and rocks.
And day to day, life’s a hard job, you get tired,
your loose the pattern.
(Ursula K. LeGuin)

Viena no manām mīļākajām rakstniecēm. Tad lai tas arī būtu sveiciens jums šodien. Jo es vienkārši nesaprotu. Es saprotu – Jāņi, 18.novembris, Ziemsvētki, Jaunais gads, lai gan tie jau arī.. Tomēr, tā kā esmu latvietis, tad var pieņemt, ka Ziemsvētkus uztveru kā ziemas saulgriežus, un nekāda sakara ar beibī Džīzas. Tātad tam visam ir kaut kas apakšā. Un vēl ir dzimšanas dienas un vārdadienas. Tas nu būtu skaidrs. Taču Valentīndiena.. Nū.. Iespējams, ka es vienkārši nesaprotu, un vaina ir manī, nevis sabiedrībā.

Sauciet mani par sīkumainu nihilistu, bet patiešām – nebūtu šokolādes un apsveikuma kartīšu tirgotāju piepalīdzēšanas, un šī diena nebūtu tik plaši pazīstama un ievērota. Neba jau nu tā tik ļoti svinama, ka šajā dienā (iespējams) kāds mūks kurā tur gadsimtā pirms mūsdienām tika nozūmēts. Tā kā baznīca viņu vēlāk atzina par svēto, tad visus šīs dienas svinētājus varētu mierīgu sirdi saukt par kristiešu fanātiķiem.

Es neesmu pret svētkiem un svinībām. Jautrībai jābūt. Taču es esmu pret aunu baru. Ar Ziemsvētkiem un Jāņiem neko nevar darīt, tie vienkārši ir. Es esmu pret pārliecību, ka katru gadu vienā un tajā pašā dienā, kas nemaz nav dzimšanas vai vārdadiena, tiek apsveikts kāds mīļš cilvēks tikai tāpēc, ka tā dara visi. Pie velna! Kāpēc? Ņemiet 13.! Nelaimīgs. Ņemiet 15.! Puse mēneša garām, pavasar's tuvojas! Kāpēc gan tas ir jādara tik regulāri? Kāpēc to nevar darīt jebkurā dienā? Kāpēc to nedara jebkurā piemērotā dienā? Kāpēc ir vajadzīga viena, kalendārā īpaši atzīmēta diena, kad netrūkst šokolādes, skūpstu, apsveikumu, liekulības un rozā krāsas? Kādreiz tā nebija. Kāpēc viss jāpadara tik pērkams?

Tas pats ar marta otro nedēļu. Apsveiciet sievietes jebkurā brīdī, kad vien ienāk prātā, nevis izvēlieties vienu dienu, kad to ne par ko nedrīkst piemirst. Stulbi, taču tā ir mana atbilde kreisajiem.