Trešdiena, 2005. gada 11. maijs

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Sarkanie putekļi

2005. gada 11. maijs, 1:25 pm, 28 atsauksmes

Kad es biju maziņš, tad gan zāle bija zaļāka, gan debesis zilākas. Patiešām, jo tad es biju maziņš un tuvāk zemei, un tālāk no debesīm, līdz ar to skaidrāks skats un vairāk gaisa.

Kad es biju maziņš, tad reiz saņēmu pērienu pilnīgi nepelnīti, māsas vietā. Kas tur bija pie vainas, vairs nav svarīgi, taču ne atriebies, ne to aizmirsis es neesmu.

Kad es biju maziņš, tad klausījos East 17 un SuperFM. Tam nu man attaisnojuma nav. Un vēl es domāju, ka, kad izaugšu liels, tad klausīšos tikai legālu mūziku. Tagad izrādās, ka tas nemaz nav iespējams, ja vēlos klausīties to, kas man patīk.

Kad es biju maziņš, tad gribēju izaugt liels un nedzēru vis kefīru vai rjaženku (kā mana ļaunā māsa), bet gan pienu. Un vienkārši gribēju izaugt liels. Tagad es neciešu, ja kāds neuztver mani pašu, bet gan to, kādam man vajadzētu būt manā vecumā. Tas esmu es! Kāda nozīme, kurā gadā esmu dzimis?

Kad es biju maziņš, tad redzēju, kā vilciens notriec māsas klasesbiedreni. Diemžēl to gan neesmu aizmirsis. Tas bija netālu no manām mājām, man katru dienu tur bija jāiet garām. Vairākas dienas bija jāredz, kā dzelzceļnieki vāc kopā viņas atliekas.

Kad es biju maziņš, tad vecmāmiņa mēdz sacīt, ka es esmu tāds bērns, ar kuru droši var iet ciemos. Jo es neko nedarīju, vispār neko, biju kluss un izskatījos labi. Man bija smuka, zila, adīta jaciņa un gaiši mati.

Kad es biju maziņš, tad biju divās bērēs un vienās kāzās. Statistika, par laimi, nav tik drausmīga. Pēc manas dzimšanas pasaulē nākuši vēl septiņi mani radinieki.

Kad es biju maziņš, tad regulāri klausījos Latvijas Radio. Jo tad cita nebija, taču pa to gāja kāds raidījums, kura džinglā bija daudz “kāpēc?”, jo tas bija raidījums kāpēcīšiem. Un mana mīļākā dziesma, kas tajā laikā skanēja pa radio, bija “Zemeņu lauks”. Kad biju savā vecumā, tad mammai uzdevu ļoti daudz jautājumu, kas sākās ar vārdu “kāpēc?”, tāpēc viņa man vienmēr ieteica klausīties to raidījumu. Bija jau arī interesanti, viņi devās ekskursijās uz televīziju, vistu fermu, HES un vēl vis kaut kur. Un tur sakarīgi pastāstīja, kas kā darbojas un notiek. Tiesa gan, mani jautājumi mammai bija daudz savādāki un dabiskāki.

Kad es biju maziņš, tad mana mīļākā rotaļlieta bija Zīlonītis – neliels, taču smags rozā zilonītis. Ar to es gāju gulēt.

Kad es biju maziņš, tad bieži vien tiku pie “Kinder Surprise” šokolādes olām. Veicās man. Pati šokolāde jau nu mani ne pārāk interesēja, jo tās tur tik maz, ka tikai kaitināšanai domāta. Mani daudz vairāk interesēja mantiņa, kas atradās iekšā. Turklāt kāda saliekama mantiņa, nevis kolekcijas dīvainītis – lauvēns, delfīns, rūķis vai kas nu tur bija. Vismaz vienā veikalā bija saprotoša pārdevēja, kas pēc grabēšanas vai negrabēšanas skaņas centās noteikt, kas tur iekšā, un vai mani tas interesēs.

Kad es biju maziņš, tad man bija jāguļ gultiņā aiz restēm. Mēs ar māsu ātri vien iemanījāmies tikt tām pāri un tad sacentāmies, kurš pirmais tiks līdz virtuvei. Viņai bija handikaps, jo gulta tuvāk durvīm. Bet virtuvē vecmāmiņa reizēm cepa speķa pīrādziņus vai magoņmaizītes, un es tur iemācījos skaitīt līdz simtam un pazīt kirilicas burtus, lai cik dīvaini tas neliktos. Visbriesmīgākais man vēl joprojām liekas Ц.

Kad es biju maziņš un dzīvoju Rīgā, tad mēs dzīvojām pie Ļeņina ielas. Kad bija kādi lieli svētki, tad ar vecmāmiņu gājām skatīties gājienus. Man tad tika piešķirts kāds (katru reizi cits) sarkans karodziņš ar dzelteniem uzrakstiem vai zīmējumiem un pamatīgu koka kātu. Un vēl netālu no mājas bija VEF Kultūras pils, bet jauno tiltu jau tad cēla, un netālu no tās Kultūras pils bija kaut kāds stends ar fotogrāfijām un uzraksts “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”

Kad es biju maziņš, tad reizēm ar Siguldas vectētiņu, kurš strādāja GNP, devāmies kādos darba braucienos ar viņa darba mašīnu. Viņš teica, ka dosimies pabraukāt ar multikāru, un es tikai pēc vairākām stundām uzdrošinājos pajautāt, kad tad būs tās multenes.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels un varēšu braukt ar mašīnu, kur vien vēlos. Nu.. Arī tagad, kad man jau piecus gadus ir tiesības to darīt, man daauudz labāk patīk braukt ar riteni.

Kad es biju maziņš, tad nodarbojos ar kalnu slēpošanu. Man patika. Treniņi vasarā gan nebija pārāk patīkami, bet bez treniņiem vasarā ziemā gluži vienkārši uz kalna ilgi nenoturēties. Man patika vienkārši slēpot, bet riebās piedalīšanās sacensībās. Tāpēc, ka tad bija pārāk liels uztraukums, kā nobraukšu, un vēl jau arī salšana un gaidīšana pirms starta. Tāpēc mans augstākais sasniegums ir tikai divas piektās vietas atsevišķos posmos – viens slalomā (elementāri, jo grūti un daudzi izstājas) un otrs gigantā (kaut kā neatceros gan). No mūsu kompānijas biju vienīgais, kurš nekad nebija kāpis uz pjedestāla. Vienu reizi esmu piedalījies nakts sacensībās. Murgs. Nekad vairs! Toties, kad uzsniga svaigs sniegs, tad tas bija jāpiebraukā (tad nebija ne retraku, ne sniega lielgabalu) un tāpēc bija jābrauc bez straujiem griezieniem. Superīga sajūta, no pašas kalna augšas (mēs trenējāmies uz Kaķīškalna) pa taisno līdz lejai nobrauciena stājā. Žviuks! Ātrums.. Lidojums pie lielās egles, kas vairs nav.. Vienmēr, kad ar slēpēm atrāvos no zemes, likās, ka laiks apstājas, – miers un klusums.

Kad es biju maziņš, tad man kaimiņos dzīvoja kāda gaišmataina meitene vārdā Linda. Viņa bija par mani dažus gadus vecāka. Kādā vasaras vakarā, kad jau bija kļuvis tumšs un mana māsa un viņas brālis jau bija iesaukti iekšā, bet mēs kaut kā vēl bijām palikuši ārā, viņa noteica: “Nu, tagad mēs te kā brūtgāns ar brūti..”

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka 1986. gads būs īpašs. Kāpēc tā, es vairs neatceros, jo man bija tikai četri gadi, taču man liekas, ka man vienkārši patika skaitlis 86. Iespējams, ka tajā gadā uz Jauno gadu saņēmu lielu, zilu formulu, kas braucot dzirksteļoja. Pēc neilga laika tā, protams, tika izjaukta, lai uzzinātu, kas lācītim vēderā.

Kad es biju maziņš, tad kādu dienu virs Siguldas no helikopteriem sāka birt baltas lapiņas. Mēs ar māsu un kaimiņu bērniem tās savācām un smuki salipinājām uz taciņas, lai pieaugušie varētu izlasīt. Tad kaimiņš pateica, ka tur nekas labs nav rakstīts, un mēs ātri vien visas salipinātās un pamestās lapiņas savācām, utilizējām un eliminējām. Žēl, ka nevienu neesmu saglabājis, taču gravā tās vēl pēc vairākiem gadiem bija atrodamas.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels, sākšu strādāt, man būs daudz naudas, nu mēs padzīvosim zaļi, kā teica Emīls, money for nothing, chicks for free un tā tālāk.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels, apprecēšos un dzīvošu laimīgi vēl šo baltu dienu.

Kad es biju maziņš, tad biju ļoti kautrīgs. Sākumā to neko daudz nevarēja pamanīt, taču pamatskolā bija grūti. Un vidusskolā vispār, jo mēs klasē bijām trīs, bet viņas – kādas 25! Tagad vairs “ļoti” nē.

Kad es biju maziņš, tad skolā dejoju tautiskās dejas “Vizbulītē”. Man patika, braukājām pa koncertiem un arī Dziesmu un deju svētki.. Tā kā es it kā biju labs dejotājs, tad mani diemžēl bieži vien izvēlēja dažādiem solo gājieniem un vēl. Tāpēc dažreiz man nācās dejot ar daudz vecākām un līdz ar to garākām meitenēm. Kas mani reizēm arī cēla gaisā. Es atceros tikai vienu – viņu sauca Sintija un viņa bija blondīne. Bet cita, reiz kādā pasākumā mani tā celdama gaisā, nostenējās: “Ai, cik tu smags.” Bet es nemaz nebiju, mājās mani sauca par “skalu vācietīti”.

Kad es biju maziņš, tad dzīvoju Rīgā, ar iebildumiem gāju bērnudārzā (man tur lika ēst!) un man nebija iebildumu pret dzīvošanu Rīgā. Uz bērnudārzu dodoties, katru rītu no tēta saņēmām “Kalev” košļenes, nu, tās lielās, plakanās ar apelsīna attēlu un garšu. Bērnudārzu nepabeidzu, pārvācos uz Siguldu. Tagad gan ir iebildumi pret dzīvošanu Rīgā.

Kad es biju maziņš, tad vecāki izšķīrās un mēs pārvācāmies uz kādu vietu, netālu no Siguldas (uz pašu Siguldu nedaudz vēlāk), mājas sauca par “Ziediņiem”. Mums bija divi vācu aitu suņi – Rembo un Cēzars, un sikspārņi arī. Mums kaimiņos pa vasarām dzīvoja Roze Stiebra. Un vēl mums kaimiņos otrā pusē pa vasarām dzīvoja divas meitenes, vēl tagad atceros, ka viņas sauca Agnese un Marta. Viņām pie mājas bija liels, zaļš dīķis, kurā mēs karstās dienās pieskatīti peldējāmies. Un vēl mēs maldījāmies pa mežu un ēdām zaķkāpostus un meža zemenītes un avenes. Un vēl tur dzīvoja vecīt's ar vecenīti, Elza un Jāzeps, no kuriem mēs ņēmām pienu un dažreiz arī ganījām aitas. Jāzeps mūs ar ratos iejūgtu zirgu dažreiz veda uz veikalu “Sprīdītis”. Reiz gadījās tā, ka lielā piena burka tika veiksmīgi atstiepta no kaimiņiem un nejauši izšķīda pie pašām mājas durvīm uz lievenīša. Nesen biju tur aizbraucis. Izrādās, ka turpat blakus ir arī lieli kapi. Bet peldēt man vairs nepatīk. Suņi arī nē.

Kad es biju maziņš, tad mani kristīja. Bez manas piekrišanas, protams, bet ko nu tur. Mani (!) ieģērba milzīgā (!) kleitā (!!) un aizstiepa uz baznīcu. Par laimi, konfesiju man kaut kā izvēlējās pareizo, un es tagad vienīgais ģimenē neesmu katolis. :) Bet, kad mani kristīja, tad es ļoti aktīvi snaikstījos pēc biķera mācītāja rokās, kurā bija vai nu ūdens, vai vīns. Tā mamma stāstīja, es jau neatceros.. Bet fotogrāfija ar mani (!) milzīgā (!) kleitā (!!) man vēl joprojām ir.

Pirms dažām nedēļām mana darba kolēģe teica, ka es būšu pieaudzis tad, kad zināšu, ko vēlos. Apspriedos ar [info]platinum, un viņa novēlēja vēl kādu laiku nepieaugt, jo ar bērna muti patiesība runā, un tad es jums varētu sākt fleitēt kaut ko ne to.