Ceturtdiena, 2005. gada 29. decembris

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: 'mju:zik divtūkstošpieci

2005. gada 29. decembris, 12:19 pm, 29 atsauksmes

Neliels sarakstiņš ar mūziku, pie kuras esmu ticis šajā gadā (cik nu atcerējos). Tas nav viss, protams. Kaut vai tāpēc, ka man īsti nav skaidrs, pie kuras mūzikas esmu ticis tieši šogad un kura man jau bija. Tikpat labi kaut ko esmu arī izlaidis. Par vairākiem no šiem albumiem jau esmu rakstījis, taču šoreiz to nepārlasīju un centos būt īss. Rakstīju tikai savas personīgās domas. Divas pirmās un četras otrās vietas.

  • Air – Talkie Walkie (2004)
    Labs albums, savādāks kā iepriekšējais – “10 000 Hz Legend”, taču man tas tik un tā liekas nedaudz par daudz elektronisks, šķiet, ka tā dēļ kaut kas ir zudis. “Moon Safari” jau nu laikam vairs neviens nekad neatkārtos.
  • Alanis Morissette – So-Called Chaos (2004)
    Nu, Alanis Morissette jau jebkurā gadījumā ir viena no manām mīļākajām dziedātājām, taču arī neskatoties uz to šis albums man liekas labs. Ir dziesmas, kas man patīk labāk, ir tādas, kas patīk mazāk, taču kopumā – labs albums. Brīžiem liekas, ka viņa ir kļuvusi nedaudz par daudz melodiska, pietrūkst tā niknuma un vienkāršuma, kas bija iepriekš.
  • Antony and the Johnsons – I Am a Bird Now (2005)
    Ah.. Vienkārši brīnišķīgs albums, patiešām lielisks. Sākumā pa radio dzirdēju “For Today I Am a Boy”, tā man tik ļoti iepatikās, ka dabūju visu albumu, par ko biju vēl lielākā sajūsmā. Nu.. Tas vienkārši nav aprakstāms, tas ir jādzird.
  • Athlete – Vehicles & Animals (2003)
  • Athlete – Tourist (2005)
    Athlete, mans nu jau pagājušā gada atklājums. Ļoooti jauka grupa, kļuvusi par vienu no biežāk klausītākajām. [info]viipsna uzskata, ka Athlete aizstās Oasis (un kaut kam tādam jau sen bija jānotiek), taču es gan tā nedomāju, pēc manām domām šīs abas grupas nav vienā kategorijā. “Vehicles & Animals” ir labs albums, taču “Tourist” ir vienkārši brīnišķīgs, ar sajūsmu var dziedāt līdzi katrai dziesmai, kaut vai tāpēc, ka dziesmu vārdi ir tuvi un labi saprotami.
  • Beastie Boys – To the 5 Boroughs (2004)
    Baltajiem hip-hoperiem, kas visādi citādi ir ļoti lielas lietas sadarījuši, manuprāt, vairs nav tā ķēriena, kas bija senāk. Pāris reizes noklausīts albums, tas arī viss.
  • Beck – Guero (2005)
    Beck David Campbell atgriezies. Pateicis, ka nekāda “Odelay” vai “Sea Change” vairs nebūs. Nu, albums nav slikts, taču mani tas kaut kā vairs nepiesaista. Savā ziņā tomēr interesants, kaut kas tur patiešām ir.
  • Cat Power – You Are Free (2003)
    Sadcore. Par Cat Power un sadcore uzzināju no [info]bonhomme, kurš atsūtīja dziesmu “I Don't Blame You”, kuru kāds savukārt atsūtīja viņam. Ōō.. Mūzika ir viena no vienkāršākajām un skumjākajām, ko jelkad esmu dzirdējis. Tāds arī ir sadcore, to dzied tikai sievietes. Dažreiz asaras sariešas acīs no dziesmu vārdiem.
  • Catatonia – Way Beyond Blue (1996)
    Catatonia's debijas albums, ko man ieteica [info]tviglis. Kad Catatonia vēl nebija popsīga. Viņas vārdi par šo albumu: “Way Beyond Blue, kas ir vienkārši dievīgs indie popa paraugs manā izpratnē. International Velvet jau bija popsīgāks, bet tas nekas, tas ir labākais, kas viņiem bija. Man šķiet, ka savu disku (ak, atmiņu uzplūdi – toreiz pat veikalos to atrast nespēju un sūtināju no kaut kurienes. Vispirms gan man atsūtīja kaut kādu Katatonia, metālistus or smth.) es nospēlēju tā, ka sāka pārlēkt vietām. Bet tas nav svarīgi. Un viss tas disks ir tik nenormāli piepildīts ar atmiņām, ka es nevaru pilnīgi.” Nu, lūk. Tā arī ir.
  • Coldplay – X & Y (2005)
    Nunē. Coldplay ir zaudējuši manu cieņu. “Parachutes” un “A Rush of Blood to the Head” bija daaudz labāki. Man po***, ko saka kritiķi un cik labi viņi šo albumu novērtē, man šī albuma dziesmas šķiet radītas nevis iedvesmas, bet gan vajadzības dēļ. Izspiestas.
  • Eels – Blinking Lights and Other Revelations (2005)
    Nu.. Tas nav ne “Beautiful Freak”, ne “Souljacker”, tas ir kaut kas pa vidu, taču labi, ka tas nav arī “Shootenanny!”, jo tas man ne pārāk. Visā visumā tas ir patiešām foršs dubultalbums ar diezgan pesimistiskām, taču jaukām dziesmām. Bet nu.. Es zinu, kas notika ar E (Mark Oliver Everett) un viņa tuviniekiem šī albuma radīšanas laikā, tā ka ir viegli saprast, kāpēc tas ir tieši tāds un ne savādāks. Jādzird.
  • Fatboy Slim – Palookaville (2004)
    Super! Iespējams, ka pie šī albuma tiku jau pagājušajā gadā, taču tas nekas. Kaut ko tādu no Norman Cook nebiju gaidījis, lielisks albums. Labāks par iepriekšējiem (ja vien kāds negaidīja tīru deju mūziku) un arī citādi pārsteidzošs. Esmu lasījis par apstākļiem, kādos tika sacerētas dažas dziesmas, šajā albumā piedalās / piedzied vairākas interesantas personas, un tas viss to ir padarījis par ievērojamu albumu.
  • Fischerspooner – Odyssey (2005)
    Dabūju pirms pāris nedēļām, taču vēl nav bijis pareizā garastāvokļa, lai ko tādu kārtīgi noklausītos. Pagaidām saku, ka tā ir neslikta deju mūzika. Bet nu..
  • Franz Ferdinand – Franz Fredinand (2004)
    Jā, jā, laikam jau labi, taču ne man.
  • Gorillaz – Demon Days (2005)
    Nu, labs albums, lai gan atšķiras no debijas albuma. Taču ir OK. Gribējās gan kaut ko nedaudz vienkāršāku.
  • Gustavo – Beidzot! (2004)
    Lai arī nicīgi raustu degunu par hip-hopu vispār, tik un tā esmu Gustavo fans. Viņš māk. Lielisks albums. Dziesmu vārdi ir nopietni. Tas nav P.O.P. (pūlim obligāti patiks).
  • Husky Rescue – Country Falls (2004)
    Viens no pašiem lieliskākajiem albumiem, ko jebkad esmu dzirdējis, un es vēl nemaz neesmu beidzis to klausīties. One-man-band. Ar vārdiem “somi un tādi... hipnotizējoši” ieteica [info]sveshinieks. Es pat nezinu, ar ko viņus varētu salīdzināt, nav man nekā cita tāda. Ūnikums. Šis albums lieliski noderētu kā dāvana jebkuram, kas kaut reizi ir izrādījis kaut nelielas labas gaumes pazīmes. Viņi ir ..! Atkārtošos, bet.. Tas vienkārši nav aprakstāms, tas ir jādzird. Šī mūzika aizpilda tikai nelielu apziņas daļu, paliek daudz vietas fantāzijai, aizver acis un esi citur.
  • Interpol – Turn On the Bright Lights (2002)
  • Interpol – Antics (2004)
    Nav slikti, lai gan nekāds fans neesmu. Dažreiz paklausos. “Turn On the Bright Lights” man patīk labāk par “Antics”. Tāda vienkārša un ne drūma, bet nopietna, pasmaga mūzika, roks. Mīļākā Interpol dziesma – “NYC”.
  • Jacques of S'T'A – Mirror of the World (2004)
    S'T'A bija labāki, žēl, ka tā.
  • James Blunt – Back to Bedlam (2005)
    Labi, labi, lai klausās tie, kam patīk, man viņš tomēr kaut kā liekas nedaudz apnicīgs. Liekas, ka viņš nav gluži pats, bet gan kādam seko. Pirmais singls gan bija lielisks.
  • Jamie Cullum – Twentysomething (2003)
    Tāds labs džeza albums, kad neko citu negribas / nevajag. Nav ne vainas. Nudien labs.
  • Kasabian – Kasabian (2004)
    Kasabian ir foršie. No sākuma domāju, ka viņi spēlē tādu parastu poproku, taču izrādījās, ka tas ir.. nūū.. tāds nedaudz elektronisks roks (vai kas cits). Man jau patīk, nepierasti un pietiekami melodiski. Interesants albums.
  • Keane – Hopes and Fears (2004)
    Keane man ļoti patīk. Sīkāka apraksta nebūs, uz šo albumu attiecas tas pats, kas rakstīts pie AthleteTourist”.
  • Ladytron – Witching Hour (2005)
    Tas vairs nav tāds electroclash kā iepriekšējie albumi, Ladytron kļuvuši tādi popsīgāki un roķīgāki, taču nav slikti, lai arī ne tik labi kā bija.
  • Lali Puna – Scary World Theory (2001)
  • Lali Puna – Faking the Books (2004)
    Ļoti jauki. Lali Puna arī ieteikti by [info]sveshinieks. Vispār viņus zināmā mērā varētu salīdzināt ar Ladytron, taču Lali Puna ir mierīgāka mūzika, lai arī tikpat elektroniska. Bet nu bieži klausos, tiešām patīk. Iesaku arī citiem šos abus albumus (“Scary World Theory” tomēr šķiet nedaudz labāks).
  • Lemon Jelly – '64-'95 (2005)
    No Lemon Jelly gan neko tādu negaidīju. “LemonJelly.KY” un “Lost Horizons” nemaz nav salīdzināmi ar “'64-'95”, šis ir kaut kas.. nu.. pavisam savādāks. Vispār man patīk šis albums, taču brīžiem tas šķiet patiešām kaitinošs. Lai nu kā – manas mīļākās dziesmas no tā ir “'88 aka Come Down On Me”, “'95 aka Make Things Right” un “'76 aka Stay With You” – no trakulīgās līdz mierīgajai.
  • Looper – The Geometrid (2000)
    Viņiem ir tāds interesants piegājiens. Mūzika it kā ir diezgan elektroniska un nedaudz asa, taču tik un tā jauka. Kaut kad (un kaut kur) par viņiem jau esmu rakstījis. Vērtējums varētu būt šāds – “pleilistē jābūt, lai shuffle izvēlas īsto brīdi”.
  • Manic Street Preachers – Lifeblood (2004)
    Normāls albums. Labs poproks. Žanra cienītājiem, kam patīk neuzbāzīga mūzika. Vispār jau ir labāks kā es te uzrakstīju.
  • Maroon 5 – Songs About Jane (2002)
    Hihi. Pa reizei var paklausīties.
  • Marvin Gaye – What's Going On (1971)
    Klasika. Tur jau nu nav ko teikt. Brīnišķīgs albums, kuru izdevējs pēc ierakstīšanas nemaz negribēja izdot, uzreiz norakstīja kā nederīgu. Taču.. Klasika.
  • Moby – Hotel (2005)
    Pārāk tāds nepierasts, nekāds.. Man tomēr “18” stils patika labāk. Taču “Temptation” ir jauka dziesma.
  • Money Mark – Push the Button (1996)
    Foršs albums. Grūti ar kaut ko salīdzināt. Tā mūzika ir tāda.. Nu tāda tā ir. ID3 pie žanra rakstīts “General Unclassifiable”, kas ir ļoti pareizi. Tur ir gan viegls pops, gan nedaudz roka, nedaudz džeza. Vienkārši forši un mierīgi. [info]martcore teica, ka Money Mark ir viens no Beastie Boys. Es jau nezinu.
  • Morcheeba – The Antidote (2005)
    Par šo jau es nesen rakstīju. Kā albums tas nav slikts, pa reizei var noklausīties, ja vien tā ir pirmā pieredze ar Morcheeba. Klausītājiem ar priekšzināšanām pie tā labāk netikt.
  • Morrissey – You Are the Quarry (2004)
    Bijušo The Smiths dalībnieks. Albumam nav ne vainas. Visā visumā tas ir diezgan līdzīgs The Smiths. Zinātājiem ganjauka patiks.
  • Mylo – Destroy Rock & Roll (2004)
    Skotu puika Mylo. Laba deju mūzika, kad tā ir deju mūzika, taču albumā ir vairāki stili, ir arī šis tas lēnāks, šis tas straujāks. Kaut kas man nedaudz atgādina Daft Punk un Superfunk. Vislabāk man patīk “Valley of the Dolls” un “Sunworshipper”. Katrā ziņā tas ir ļoti labs debijas albums.
  • Natalia Imbruglia – Counting Down the Days (2005)
    Pašķobos. Nav jau slikts, taču man daudz labāk patīk viņas 1997. gada “Left of the Middle”.
  • Prāta Vētra – Četri Krasti (2005)
    Garām. Prāta Vētra jau vairākus gadus ražo dziesmas, nevis raksta tās prieka pēc.
  • R.E.M. – Around the Sun (2004)
    Labs albums, taču tomēr pārāk nopietns un drūms. Viņu vecie albumi, kuru dēļ iemīlēju R.E.M., “Automatic for the People”, “Monster”, “Out of Time” man ir daudz tuvāki.
  • Röyksopp – The Understanding (2005)
    Kaut kas līdzīgs kā Lemon Jelly – arī nebiju gaidījis gluži tādu, lai gan tas ir ļoti labs. Šķiet nopietnāks un drūmāks par “Melody A.M.”. Varēja nebūt tik elektronisks, tad man patiktu labāk. No dziesmām ļoti patīk “Dead to the World” un “What Else Is There?” (lai gan neesmu sapratis, kāpēc tā man patīk).
  • Scissor Sisters – Scissor Sisters (2004)
    Viens no maniem mīļākajiem albumiem. Par tādu debiju viņus droši var apskaust lielākā daļa grupu. Fantastisks albums, tur nu vienkārši nav ko piebilst. “Return to Oz” ir viena no manām mīļākajām dziesmām vispār. Viņiem ir tas īpašais skanējums, brīvība, entuziasms, nav nekas jāpierāda. Tāpēc tik labi sanācis.
  • Stereophonics – Language. Sex. Violence. Other? (2005)
    Stereophonics ir viena no manām mīļākajām grupām, taču viņu pēdējais albums ir tāds.. pretrunīgs. Iepriekšējie man patika daudz labāk. Šajā ir vairākas dziesmas, kas man ļoti patīk – “Dakota”, “Rewind” (tā manā pleilistē ir 7777.-tā) – taču ir arī tādas, kas ne pārāk. Iepriekšējie albumi patiešām liekas labāki. Beeet – man tomēr patīk arī šis.
  • The Chemical Brothers – Push the Button (2005)
    Agresīvs albums. Manuprāt, iepriekšējie bija labāki, šis atgādina kaut kādu klubmūziku, iepriekšējie tādi nebija. Pirmajām divām dziesmām “Galvanise” un “The Boxer” gan nav ne vainas, taču “Surrender” un “Come With Us” tomēr šķiet kopumā jaukāki albumi. Šajā ir samērā daudz teksta (piemēram, hip-hopsīgais “Left Right”), kas tik ļoti nebija iepriekšējos. Nēnu, var jau būt, ka tā vajag, bet.. bet.. bet.. Starp citu, šī albuma pēdējais gabals “Surface to Air” ļooti atgādina “Star Guitar” no iepriekšējā “Come With Us”.
  • The Decemberists – Picaresque (2005)
    Tāda interesanta mūzika, liekas kaut kas pa vidu starp Interpol un My Morning Jacket. Tā neskan īsti moderni, liekas nedaudz sena. Ļoti labs albums, ja ir vien klausoties īstais noskaņojums.
  • The Fiery Furnaces – Gallowsbird's Bark (2003)
    Diezgan nepieradināts roks, cik saprotu, tad tikai divu cilvēku izpildījumā, īsas dziesmas, gandrīz kā The White Stripes, taču dziesmas ir ar pozitīvāku domu kā Džekam un Megai Vaitiem. Jauki.
  • The Killers – Hot Fuss (2004)
    Vai tad kāds vēl nezina The Killers? Man viņi patīk. It's glamorous indie rock and roll for me.
  • The Postal Service – Give Up (2003)
    Vēl viens labaislielākajaidaļainesaprotamais albums. Dziesmas ir ļoti jaukas, taču domāju, ka šis albums tiešām patiks tikai atsevišķām personām. Vai nu Artis Volfs, vai arī Egons Reiters The Postal Service nosauca par nākotnes popmūziku, vairs neatceros, kurš tieši, taču šis apzīmējums varētu būt patiess.
  • The Shortwave Set – The Debt Collection (2005)
    Zināms, pateicoties Tomam Grēviņam. Par šo albumu varētu rakstīt tikpat jūsmīgi kā par Husky Rescue Country Falls”, lai arī mūzikas žanrs ir cits. Tas ir neticami labs. Abi albumi ir vienā plauktiņā, tas ir jādzird. Grūti pat paskaidrot, kāpēc tas tik īpašs, taču.. Ir. Un. Viss.
  • Tricky – Blowback (2001)
  • Tricky – Vulnerable (2003)
  • Tricky – Back to Mine (2003)
    Tricky reiz bija viens no Massive Attack, kādreiz viņš arī turpināja to drūmo trip-hop stilu, taču ne “Blowback”, ne “Vulnerable” gan nekādi nav līdzīgi iepriekšējiem albumiem. Tas ir tāds drūms roks, poproks, un.. nekas īpašs, nedomāju, ka ir vērts dzirdēt, diezgan nekā. Labākais Tricky albums, manuprāt, ir 1999. gada “Juxtapose”. Savukārt “Back to Mine” gan ir kas ļoti interesants. Tas nav albums, bet gan gandrīz stundu garš dažādu dziesmu mikss. Sākas ar The Cure dziesmu “Lullaby”, kas pārtop nopietnā hip-hopā ar to pašu “Lullaby” fonā, tālāk ir šis tas no 80.-tajiem, tad pats Tricky, un vēl daudz kas, Gregory Isaacs, Kate Bush. Visdažādākie stili un lieliski saplūdināti kopā. Vērts dzirdēt.
  • U2 – How to Dismantle an Atomic Bomb (2004)
    Dažas reizes esmu noklausījies, taču vecie albumi liekas labāki.
  • Zero 7 – When It Falls (2004)
    Saraksts sākās ar franču Air un beidzas ar Zero 7, kurus sauc par britu Air. Ļooti labs.

Lai gan The Cardigans ir viena no manām mīļākajām grupām, pie viņu jaunā albuma “Super Extra Gravity” vēl neesmu ticis, tā vērtējums paliek uz nākošo gadu (ja vien kāds man to neuzdāvinās vēl šogad).