Aizpagājušajās brīvdienās, kad bija tas pats karstākais laiks, mēs – bariņš jauniešu – devāmies velobraucienā pa apmēram Vidzemes augšu. Sestdienas rītā izbraucu no Siguldas, aizminos līdz Saulkrastiem, kur bija jāsagaida pārējie, kas brauca no Rīgas, Jūrmalas vai Ogres ar vilcienu. Saulkrastos, protams, ierados par ātru (ļoti negribējās likt arī priekšā tievo riepu, taču izrādījās, ka ar to var vienkārši lidot pa asfaltu), nopeldējos, padīdījos. Ieradās pārējie, sameklējām karti, devāmies ceļā. Pa ceļam šo to apskatījām. Un kādu pārcentīgu policistu dēļ papildinājām Valsts kasi par Ls 40. :> Kam negadās?
Nelielu gabaliņu pirms Salacgrīvas maršrutā bija ierakstītas lībiešu upuralas. Nezinu, kāpēc, bet dažiem likās, ka tās noteikti jāredz. Bet jābrauc tālāk bija pa grants ceļu, ne pa asfaltu vairs. Jau pēc pirmajiem kilometriem bija apnicis. Beigās gan izrādījās, ka nobraucām 30 km tikai trijās stundās. Psc..
Laikam ap kādiem astoņiem bijām Salacgrīvā, ieturējāmies, atpūtāmies. Man radās doma, ka es gribētu dzīvot tādā mazpilsētā / laukos kā Salacgrīva. Cilvēki tādi.. brīvi, vieta arī jauka. Jauka viesmīle, ar kuru nedaudz parunājos. Ella.
Braucām uz Ainažiem, kur tikām līdz ar tumsu. Ainažos bija kaut kādi svētki, manuprāt, gan pilsētas svētki, gan zvejnieksvētki. Maza pilsētiņa, izšāvāmies cauri visai līdz atdūrāmies pret robežkontroles punktu, nācās pabraukt gabaliņu atpakaļ.
Mūsu naktsmītne bija sarunāta kādus 20 km no Ainažiem. Nedaudz pēc pusnakts tur arī ieradāmies. Un izrādās, ka, lai gan vietas bija rezervētas, neviens neko par to nezina. Bet viss beidzās laimīgi, gultās tikām.
Nākošajā rītā paēdām brokastis, paspriedelējām, devāmies ceļā. Es jau it kā biju nolēmis iepriekš un pat pateicu to skaļi, bet man neviens neticēja. Tā nu uz ceļa es atvadījos un pagriezos uz otru pusi, viņi aizbrauca uz Limbažiem un kur tur, es atpakaļ. Ļoti jau nu saprātīga doma – apmēram 150 km vienatnē.. Bet – nebija paredzēta neviena peldēšanās, viņi tāpat taisījās pa ceļam izšķīst, savukārt man gribējās vēlreiz apskatīt Ainažus un Salacgrīvu. Un bija forši braukt vienam arī. Ainažos sapratu, ka tur es pavisam noteikti gribētu dzīvot, tur ir forši, maza pilsētiņa, maz satiksmes, jūra.. Cik nu es redzēju no robežšķērsošanas punkta, tad tur cilvēki mierīgi staigāja cauri, neviens neko nepārbaudīja. Interesanti tomēr būtu iet uz pludmali ar pasi, ja līdzi vien dvielis un pelkostīms jau mugurā. Tālāk jau aiz Salacgrīvas pa ceļam iegriezos pie radiņiem, protams, arī nopeldējos.
Ap septiņiem biju mājās Siguldā. Izģērbos, pagulēju zemē, apēdu kaut ko aukstu, atkal pagulēju, tad gāju pagulēt vēsā vannā. Vispār gan es labāk braucu tādā karstumā, kas nemaz tik jūtams nebija, nekā vēsā laikā. Es tā parēķināju, ka pa abām dienām un ~315 km esmu izdzēris 8-10 litrus ūdens. Visā visumā – bī forši.