Tradīcijas un to be continued – ja pagājušo gadu sagaidījām ziemeļos, tad šoreiz devāmies uz dienvidiem – uz Viļņu. Iepriekš bijām četri, tagad – septiņi. Nākamgad būtu labi, ja izaugsim līdz desmit. Un mums vispār jau kopš vakardienas ir plāns, uz kuru debespusi doties sagaidīt nākamo gadu.
Darba un citu darīšanu dēļ bijām divas komandas – A komanda (manējie) varēja ierasties dienu ātrāk un pavadīt Viļņā trīs dienas. Bija tīri forši, izvazājāmies pa un ap pilsētu, bija arī neliela kultūras programma – Frank Zappa piemineklis, katedrāle (džī, nu uz to nu nevarēja neaiziet, ja atrodas pie pašas viesnīcas) un vēl šis tas. Bija skatlogs ar balerīnām, kuru kaut kā neiemūžināju, bet pārējās biwzhas būs vēlāk, bija četrzvaigžņu itāļu restorāns, kurš pēc mūsu apmeklējuma zaudēja trīs zvaigznes, bija jancīgs brauciens uz Rimi ar diviem GPS, bet tik un tā izmaldījāmies ārpus pilsētas robežas, tas ir jāmāk. Bija divi slēgti torņi un salavecis, kas karājais aiz loga. Man bija arī tradicionālais klaiņošanas-pa-pilsētu-vienatnē vakars, kad pārējie devās atpakaļ uz numuriņu atspirdzināties (tā to sauc) un aizmiga. Bija sniegs! Un auksts. Jopcik. Kad ieradāmies Viļņā, viss bija apledojis, bet pa nakti sasniga nu tā līdz potītēm un pa dienu turpināja. Čoini. Bija arī parastā guļammaisu aizmigšana un miegošanās stundu pirms pusnakts, kad beidzot tā kā būtu jāiet ārā, bet nē – šie ņem un guļ, tieši tāpat kā Tallinā. Tāpat kā Tallinā, arī Viļņā bija labi novērojamas nacionālās salūta šaušanas īpatnības. Nekad nav sanācis tajā brīdī būt Rīgā Doma laukumā vai kur citur, bet nu.. Jauno gadu sagaidījām palielā laukumā, kurā nu nemaz nebija TIK daudz cilvēku, bet to jau laicīgi sāka apsargāt trīs ātrās palīdzības mašīnas. "Vilnius in your pocket" rakstīts, ka iepriekšējos gadus šajā laukumā Vecgada vakarā notikuši koncerti, taču šoreiz gan būs New Year non-concert, jo «This year, the Mayor has decided to cancel this event, presumably because people have a habit of getting drunk and trying to blow each others' heads off with fireworks. Still, people will probably show up this year anyway. Attend at your own risk.» Ja igauņi pūlī šāva raķetes nu tā – dažas un kaut kur, tad lietuvieši to darīja daudz organizētāk – visās pusēs, kur vien bija kādi daži brīvi kvadrātmetri, tika izvietotas un aizdedzinātas petardes. Bija satraukta sirds un liels troksnis. Man trāpījās par daudz šampanieša. Ā, un pārējie man sāka piesieties, ka es ievēroju apkalpojošā personāla vārdus. Kas tur tik dīvains? Tajā restorānā viesmīle, kas kaut ko ne to izdarīja ar mūsu pasūtījumu, bija Eglė. Chili picas viesmīle, kas šodien netika galā ar angļu valodu – Jolanta. Viesnīcas uzņemšanā bija jauka gaišmataina meitene Aušra, kurai netīšām (!) radīju dažus satraucošus brīžus, taču man šodien nebija iespējas viņai pateikt, ko domāju un vēlējos, jo viņas vietā šodien strādāja Simone. Bet es varu aizrakstīt vēstuli. Vārdi domāti, lai tos atcerētos, bet viņi man joprojām atgādina par Evelīnu.. Nedaudz dīvaini, ka valsts robežas vairs nav. Nedaudz dīvaini, ka divās picērijās, kad bijām gatavi pasūtīt, mūs pasūtīja, jo viņi negatavoja picas. Nedaudz dīvaini, ka gads tik ātri beidzās.
(Vakara gaitā bija daļa, kad jāpastāsta par savām Jaunā gada apņemšanām, bet Filipam ātri un priekšlaicīgi izdzērās šampanietis, tā ka līdz manīm nemaz nenonāca. Un es tāpat tobrīd biju aizmirsis, ko vēlējos. Tagad gan atceros, bet vairs neteikšu.)
Laimīgu 03730, žurkulēni, dzeltenie un mazie zaļie!