Es zināju! Es zināju, ka neesmu viens ar savu kompilēšanas un pārlieku liela daudzuma atkarību sāpi! Diemžēl gadi iet, bet nekas nemainās.

> It is my personal opinion (and not popular) that gnuradio and openbts
> are difficult to build and get working properly within a reasonable
> amount of time. Its a roadblock. I've been thinking the above may
> bootstrap the community and userbase.

You're preaching to the choir here. I installed everything on a blank-slate Ubuntu 9.04 system the other day. It took over 4 hours. More than half of that was installing GNU Radio and its kitchen-sink dependency list. Why do I need to install FFTW just to get linusrp? Did they *really* have to use Omnithread and Boost when pthreads and the C++ standard libraries are right there? It's like you have to download and compile the whole internet to get this little driver. It's crazy.

<rant>
This touches on a pet peeve of mine in open source projects in general, which is the tendency to use too many external packages. You need to make a serious cost-benefit analysis before you add a dependency to a project, especially a cascading dependency, where you depend on package A, but A depends on B, but B depends on C, etc., and at every step you take the risk of something not building correctly on your target system. Just because a library is available doesn't mean you have to use it. Seriously consider limiting yourself to primary sources, like the stuff that comes with g++, instead. Here are some observations:

* The probability of being able to port an application to a new target system is inversely proportional to the total number of package dependencies.

* The number of weeks that can pass without having to patch your application to keep up with API changes in other packages is also inversely proportional to the number of packages you use.

* The complexity of all of your #defines and configuration options and installation dependencies is proportional to both the number of packages you reference and the age of your application. In other words, your installation process gets more complicated over time and gets more complicated faster if you use more external packages, because those packages are also changing over time.

In short, the more crap you pile on, the less portable, upgradable and maintainable your application will be. This is the dark side of open source development. Don't give in to it.

Maybe you're talking about some other painful aspect of the installation process, but this is the one that irks me.
</rant>

Skaidrs? Es nomērīju. Tiek savilkts mēslu daudzums trīs gigabaitu apjomā. Tas taču nav normāli!

Pa to laiku esmu uzlicis Gnuradio no portiem, taču tā ir pasena 3.3.0 versija (hmm.. kāpēc gan neviens negrib atjaunināt portu..?), kas manā gadījumā ir tikpat kā bezjēdzīga, jo man vajag vismaz 3.5 versiju, taču to jau es zināju, bet doma bija tāda, ka vispirms uzlikšu šo, līdz ar to dabūšu visas atkarības, un tad uzkompilēšu 3.6.2. Protams, ka 3.6.2 nekompilējas, jo tam kaut kas trūkst, bet Gnuradio wiki rakstīts, ka visas atkarības uzskaitītas README failā, savukārt, README failā skaidri un gaiši minēts, ka visas atkarības jāmeklē wiki, lai nav jāuztur vairāki saraksti. Turklāt procesa gaitā ir salūzusi viena no Python versijām, bez kuras noteikti 3.6.2 nevar dabūt gatavu, un vispār viss ir slikti. FUCK OSS!!

(Es vēl nepadevos.)

Izrādās, ka Cibā gaida pasaules galu tuvākajā laikā.

• blond
• Annuškas pārpublicētais raksts
• up, pie kuras viss ir perfekti
• oblica: gatavojamies
• polkovnik zhora

Es nesaprotu, kur cilvēki ņem ticību un vēlēšanos tam visam ticēt vai vismaz šaubīties, bet katrs jau sajūk prātā pa savam, zināma spriedze dzīvē vēl nevienu nav nogalinājusi (laikam).

Manuprāt, daudz lielāka varbūtība, ka "pasaules galu" uz Zemes kaut kad izraisīs pats cilvēks, nevis kaut kas no ārpuses, lai gan tāda iespēja arī pastāv.

Teorētiski Zemē var ietriekties kāds asteroīds. Ik palaikam ziņās var lasīt, ka nupat vai tūlīt Zemei garām pašausies garām kāds ledusskapja vai autobusa izmēru ceļojošais pašnāvnieks, un problēma ar viņiem ir tāda, ka tos parasti atklāj vien īsu brīdi pirms tie ir klāt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ja tas aizlaiž garām, piemēram, Mēness attālumā, tas jau skaitās tuvu. Ja kāds lielāks, kas var tikt cauri atmosfērai vesels, tiešām būtu notēmējis uz Zemi, tad cilvēce diez vai kaut ko paspētu izdarīt mēneša vai divu laikā, kur nu vēl dažās dienās. Pusgadā varbūt, pāris gados jau drošāk, bet tam, protams, tik un tā vajag laiku. Un plānu. Un resursus.

Iespēja, ka Zemē kaut kas var ietriekties, ir, jo tas jau ir noticis – pietiek paskatīties uz Mēness neskaitāmajiem krāteriem vai atcerēties dinozaurus.

Otra, savā ziņā pat reālāka "pasaules gala" iespēja ir liels uzliesmojums uz Saules. Zemi gan tas nekādā veidā neiznīcinātu, tas drīzāk varētu būt civilizācijas gals. Vismaz uz kādu laiku.

Saulei ir cikli, kad tā ir aktīvāka un mierīgāka, tie ilgst apmēram 11 gadus. Pašlaik mēs tuvojamies cikla maksimumam, kas varētu būt nākamajā vai aiznākamajā gadā (lai gan šis cikls ir krietni vājāks par vidējo).

Krietni tālā pagātnē no cilvēka viedokļa – 1859. gadā – Zemi 17 stundu laikā sasniedza tik liels lādēto daļiņu mākonis no Saules, ka polārblāzmas bija redzamas līdz pat Vidusjūrai, bet visā attīstītajā pasaulē pasta kantoros, kur bija telegrāfs, tā operatori dabūja pa nagiem ar elektrību, un šur tur izraisījās arī ugunsgrēki. Tas ir lielākais vēsturei zināmais Saules izvirdums. Tolaik gan visādi citādi nekas īpašs nenotika, jo nebija ne plašu elektrotīklu, ne satelītu, ne datoru, tāpēc lielākā daļa cilvēces to nemaz nepamanīja, ja neskaita īpaši krāšņās polārblāzmas naktī. Vienkārši nebija, kam salūzt. Ja kas tāds notiktu mūsdienās, sekas būtu traģiskas un jūtamas vairākus gadus. Būtībā notiktu pēkšņa atgriešanās laikā pirms tehnoloģijām – elektrotīklu transformatori sadegtu, bet tā nav tāda lieta, kas glabājas noliktavās un ir ātri nomaināma, to ražošana prasa palielus resursus un, protams, elektrību, kuras nav.

Savukārt, iepriekšējā cikla laikā 1989. gadā Kanādā un it īpaši Kvebekas provincē Saules izvirdums izraisīja elektriskā tīkla pārslodzi un pāris minūtēs to nokautēja uz 12 stundām. Un pēc dažām dienām vēlreiz. ASV arī to juta, bet pārdzīvoja labāk.

Protams, pēc tā notikuma visur pasaulē sāka par to domāt, elektrotīklos ieviesa papildu aizsardzību, bet tas bija sen un "ar mani jau tā nenotiks", tāpēc, ņemot vērā, cik šodien esam atkarīgi no elektrības (bez tās nekas nedarbojas), sakariem un navigācijas iekārtām, sekas būtu krietni jūtamākas.

Tāda veida "pasaules gals" ir iespējams, taču noteikt tam konkrētu datumu ir muļķīgi. Ja uz Saules notiktu milzu izvirdums un tas būtu tieši Zemes virzienā, gals būtu klāt vienas līdz trīs dienu laikā. Vai tas notiks, nevar paredzēt. Kad tas notiks, nevar paredzēt. Ir zināms tikai tas, ka tāda iespēja ir reāla un pagātnē jau ir bijusi. Kas notiks, arī īsti nevar paredzēt, var modelēt dažādas situācijas, taču nezināmo un mainīgo ir tik daudz, bet reālas pieredzes tik maz, ka skaidrs nav.

Trešais scenārijs, kas teorētiski ir iespējams, būtu kādas pārnovas radīts gamma staru uzliesmojums, kas pavērsts tieši pret Zemi, taču tāda iespēja ir pārāk niecīga, pārāk reta, nekādā veidā nav paredzama vai novēršama, un tas tiešām būtu pasaules gals – Zeme iztvaikotu vai vismaz tiktu sterilizēta, tāpēc par to nevajag satraukties. :|