Šodien atklāju slēpošanas sezonu un apmaldījos.

Vispirms atraku pagalmu un ceļu, izraku mašīnu, pat siltumnīcu notīrīju no sniega, un, kad visi rēķini ar sniegu bija nokārtoti, sapratu, ka jāsaņemas un jāsavāc visas uzstādītās bundžiņas. Šodien gan pamatīgs vējš, rīt būs pamatīgs vējš un sniegs, bet nedēļu vēlāk jau būs par vēlu, jo tas jāizdara pirms saulgriežiem.

Uzstādīt varēju, savākt jau – kas ta' tur. Lielākā daļa ir kaut kur pie šosejām un ceļiem, kur viegli tikt klāt, izņemot divas, kas ir starp Siguldu un Silciemu pie sliedēm – tur tikai ar velo (vairs ne), kājām (tāls bridiens) vai slēpēm (labi). Tā nu nācās atklāt slēpošanas sezonu.

Pa mežu slēpot jau forši – lēnā garā, laiks tīri jauks, vēju neko daudz nejūt. Toties, tiklīdz ceļa galā uzrāpos sliežu uzbērumā, tā gan uzreiz sagribējās evakuēties uz siltām telpām. Bet nu divas ir atgūtas.

Nākamās trīs ir pa ceļam uz Allažiem, daži kilometri no Siguldas, ātri vien dabūšu. Braucu, braucu, tūlīt pēdējais līkums, tur būs vajadzīgais krustojums un.. bāāāā! Tas taču nepareizais ceļš! Nezināmu iemeslu dēļ esmu izvēlējies to, kas iet uz Mālpili, nevis Allažiem. Nu neko, izmetīšu loku, piebraukšu no otras puses.

Bet ceļi šodien, ja nu kas, ir šausmīgi. Tīrs asfalts, viss forši, un tad pēkšņi tāds pārsimt metru garš posms ar 10-15 cm biezu, izbraukātu sniega kārtu. Ja viens, tad vēl nekas, bet, ja vēl pretī tobrīd kāds brauc, tad gan. Bet nu visi šodien uzmanīgi, redzēju tikai vienu mašīnu, ko vilka ārā, un pilsētā fūre bija sagriezusies tādā sniegotā krustojumā.

Tā nu no Jūdažiem, kur sapratu, ka neesmu pareizajā vietā, kilometru pa kilometram pa mainīgi sniegotu ceļu līdz Mālpilij, garām pagriezienam uz Sidgundu, pamanu zīmi, ka Allažmuiža beidzas (hmm?), esmu Tumšupē (e?), garām pagriezienam uz Ropažiem (a?), garām zīmei, ka vēl 10 km līdz Garkalnei (o!) un tad norāde, ka Sigulda ir pa kreisi 30 km attālumā (wtf!). Gūgle domā, ka tur kādi 90 km viss aplis, bet vajadzētu būt mazāk. Nu, drusku nomaldījos.

Pēc tiem trim eksemplāriem gan tāpat aizbraucu, jo rīt to izdarīt būtu vēl grūtāk. Tās ir tīruma vidū, un vējš tur bija tāds, ka eitunost, turklāt vēl pilnīga tumsa un neskaidrība, kur vispār ir tie elektrības stabi un kurš no tiem īstais.. Vēl ir divas Turaidas pusē, bet pēc tam es droši vien došos rīt pārgājiena veidā. FOR SCIENCE! Un tad vēl dažas netālu no mājas, taču tur jau daudz mazāks izaicinājums.

Šonakt bija tāds mazliet pavēss – 22 km augstumā -74.5°C. Kamēr visi gulēja, es sekoju līdzi LVĢMC meteozondes lidojumam. Tas gan vēl nebija satelīts, tomēr augstāk par lidmašīnām, kas iepriekšējoreiz.

Zondi palaiž katru otro nakti no Skrīveriem. Zinu laiku, nezināju dienu, bet tā kā, sekojot līdzi citiem notikumiem pasaulē, šonakt vēl biju nomodā, tad nolēmu pamēģināt. Desmit minūtes pēc palaišanas noskaņojos uz pareizo frekvenci, un.. tur tiešām kaut kas skan! Kaut kas jaudīgs, plats un izklausās pēc datiem. Ātri ielādēju un uzinstalēju vajadzīgo programmu, sakonfigurēju skaņas iestatījumus un – jā, lēnām tiek lejuplādēti kalibrācijas dati! Ir! Pēc kalibrācijas datu saņemšanas sāka nākt arī īstie dati. Tā kā nokavēju sākumu un vēl kādu brīdi čakarējos, tad rezultāti ir no astoņiem kilometriem un augstāk. Tā nu sekoju līdzi līdz pat ~23 km augstumam, kur balons pārsprāga un tā sāka krist lejup.

Bet jaudīgs gan tām radiozondēm raidītājs – antena man joprojām istabā, brīva pieeja ziemeļiem un rietumiem, bet zonde atrodas D-DA, un signāls gāja cauri mājai diezgan bez problēmām. Lejupceļā gan bija grūtības ar dekodēšanu, pēdējos datus saņēmu 12 km augstumā, signāls toties vēl labu brīdi bija redzams ūdenskritumā, lēni kļuva vājāks, līdz pazuda pēkšņi, nevis pamazām izdzisa. Ir doma antenu pārvietot uz verandu (vai arī tur nolikt citu antenu), tad tīri labi varētu tikt pie dienvidiem.

Vēl viena lieta, ka man šķita, ka zonde neraida GPS datus, tāpēc nav precīzi zināms, kur tā atrodas, bet izrādās, ka tā tos raida primitīvā formātā – tie ir GPS doplera dati, kas jāsasaista ar GPS almanahu un visu pārējo, ko parasti dara pats GPS uztvērējs, jau manā pusē. PE2G no Nīderlandes pēc tam pastāstīja, kas un kā, bet tad jau bija par vēlu, to tad nākamreiz. Protams, ka es gribu kādreiz arī atrast tādu zondi pēc nolaišanās. :)

Zonde raida datus katru sekundi 403 MHz frekvencē. Vienīgā problēma, ka tā startē 2330z, tāpēc vajag vai nu lielu piespiešanos palikt nomodā, vai arī kaut kādu automatizāciju, lai viss notiktu "pats no sevis"™. Signāls tika uztverts ar paštaisītu 430 MHz antenu, RTLSDR (ar R820T), SDR# un dekodēšanai izmantota SondeMonitor programma.