Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.