Svētdiena, 26. marts, plkst. vvz no rīta
Esplanāde, laukums pie Barklaja de Tolli pieminekļa.

Kāds jaunietis ilgi stāv pie paša pieminekļa, sildās spožajā saulē, ar kuru iepriekš tika sarunāts – spīdēt!, atrod telefonu, piezvana kādai, pamodina to, minūti patincina un stāv tālāk. Pēc dažām minūtēm sāk lēnām kustēties pa apli, nekustēties ir grūti.
Kāds pusmūža vīrietis tajā pašā laikā un vietā stāv sniegotā laukumiņā 10 metrus tālāk no pieminekļa uz Brīvības ielas pusi. Vienkārši stāv un sildās saulē, atliecis galvu atpakaļ.
Kad jaunietis beidz veikt otro riņķi, tas uz mirkli apstājas. Tāpat vien.
Nemanāmi blakus pienācis vīrietis un piedāvā: – Cigareti?
– Nē.
– Tiešām nē?
– Nē, nepīpēju.
– Drīkst pajautāt, kāpēc?
– Es neciešu cigarešu dūmus.
(pauze)
– Piedod, ka es te tā tavā tuvumā smēķēju..
(pauze)
– Tu kaut ko gaidi?
– Ne gluži.
(pauze)
– Tev daudz laika?
– Kāda pusstunda.
– Tu kaut ko gaidi?
– Jā, laiku paejam. Man bija paredzēta kāda tikšanās, tagad gaidu nākošo.
– Aha.
(pauze)
– Kurš tik agri norunā tikšanās? Turklāt svētdienā.
Jaunietis pasmaida un saka: – Tā bija meitene.
– Viņa to izlēma?
– Nē, es.
– Ļauj minēt – viņa neieradās.
– Mhm.
– Piedod, bet kurš gan norunā tikšanos ar sievieti astoņos no rīta? Un vēl svētdienā!
– Es. Un septiņos.
– Ā, nuja, tur tas laiks mainījās..
(pauze)
Viņš turpina: – Man ir sieva, es esmu precējies 15.. 16 gadus. Alkoholu nelietoju 5 gadus.
Jaunietis vērīgāk ieskatās vīrieša sejā, jo nudien izskatās, ka viņš tomēr ir dzēris.
– Līdz vakardienai. Tagad es.. nezinu.. (žesti gaisā) Es pat nezinu, kāpēc..
(pauze)
– Man vajadzēja būt četros.. Mājās, gultā, blakus sievai..
(pauze)
– Kā tevi sauc?
– Kristaps.
– Es esmu Linards.
(pauze)
– Cik ilgi tu jau viņu gaidi?
– Es jau sen vairs negaidu.
Garām paiet kāda meitene. Kad viņa tuvojas, Linards jautā, vai tā ir viņa.
– Nē.
– Ilgākais, ko es esmu gaidījis, ir 90 minūtes. Ilgāk vienkārši nav vērts.
– Es gaidīju stundu.
– Nu, 90 minūtes ir kāda pusotra stunda.
(pauze)
– Visi krogi jau ciet..
(pauze)
– Šis nav neko labais rīts, ne?
Kristaps pasmaida un nosaka: – Viss varēja būt daudz labāk.
– Jā, tieši tā.
(pauze)
– Es pat nezinu, ko es te daru. Es te vienkārši.. Kāpēc es tur stāvēju..?
– Tur ir saule, silts.
– Nujā, bet te.. Kā mēs te tikāmies..?
(pauze)
– Zini, es tev varētu daudz pastāstīt par dzīvi.
– Man liekas, es to tāpat uzzināšu pats.
– Jā, bet vai vajag..?
(pauze)
– Tas ir dīvaini, kā mēs te tikāmies. Es pat nezinu, kāpēc es te esmu un ko daru.
– Jā, es arī. Izmetu vairākus lokus pa parku un apstājos tieši šeit.
– Man liekas, tā vajadzēja. Mēs te netikāmies vienkārši tāpat.
(pauze)
– Kāpēc tev ir brilles?
– Tās ir optiskās. Es tālumā tik labi neredzu.
– Kāpēc tu nēsā melnas brilles?
– Tās ietonējas gaismā.
– Vai tu aiz tām slēpies?
Brilles uz mirkli tiek noņemtas, lai parādītu acis.
– Tās ir optiskās brilles. Tās ietonējas spilgtā gaismā.
– Jā, katrs no mums jau kaut ko slēpj..
(pauze)
– Zini, es tev iedošu savu vizītkarti. Ja nu tu kādreiz vēlies kaut ko pajautāt, kaut ko par dzīvi, vispār..
Vīrietis sāk pārbaudīt visas kabatas. No vienas izvelk trīs plastikāta kartes – tiesības, bankas viedkarti un vēl kādu karti. Pārbaude turpinās, taču nekā.
– Mjā, laikam arī esmu pazaudējis..
(nopūta)
– Tas nekas, esmu diezgan pārliecināts, ka mēs vēl tiksimies.
– Kā šoreiz.
– Kā šoreiz.
– Labi, man būtu jādodas..
– Kristaps, ja?
– Jā.
– Linards.
– Es atceros.
– Nu tad.. Veiksmi!
– Paldies! Lai tev arī veicas.
– Līdz vēlākam.

Neviens neteica, ka tādā agrumā cilvēki var būt dīvaini. Vismaz man ne. Par tādām lietām ir jārunā! Agrīnās brīdināšanas plāns vai kas tāds.