Geds klusēdams norādīja uz rietumiem, kur saule slīdēja lejup biezu, baltu mākoņu aizsegā. Pati saule bija paslēpusies, taču apvārsnis zaigoja gandrīz tāpat kā dzirkstošās kristāla sienas Zemakmenē — līksms mirdzums pašā pasaules malā.
 - Kas tas ir? - meitene jautāja, un Geds atbildēja:
 - Jūra.
Drīz pēc tam Tenara ieraudzīja nākamo brīnumu, kas gan nebija tik pārsteidzošs, tomēr brīnums tik un tā. Viņi nokļuva uz ceļa un sāka iet pa to uz priekšu, un, kad sāka krēslot, sasniedza ciematu — gar ceļa malām rindojās desmit vai divpadsmit mājas. Sapratusi, ka tagad viņi nokļuvuši starp cilvēkiem, Tenara satraukta paskatījās uz ceļa biedru. Paskatījās, bet neredzēja viņu. Blakus, tērpies Geda drānās un apavos, viņa gaitā soļoja svešs cilvēks. Tam bija balta āda un nebija bārdas. Svešais paskatījās uz Tenaru, un viņa acis bija zilas. Viņš tai uzmirkšķināja.
 - Vai es viņus piemānīšu? - vīrietis teica. - Un kā tev patīk savas drēbes?
Tenara paskatījās lejup uz sevi. Viņai mugurā bija brūni lauku sievietes svārki un jaka un ap pleciem liels, sarkans vilnas lakats.
 - Ai! - viņa iesaucās un aprāvās. - Ai, tu esi... tu esi Geds! - Izrunādama viņa vārdu, meitene ieraudzīja viņu pilnīgi skaidri: tumšo, rētaino, pazīstamo seju un tumšās acis, un tomēr blakus stāvēja svešinieks ar baltu ādu.
 - Neizrunā manu īsto vārdu svešinieku klātbūtnē. Arī es neizrunāšu tavējo. Mēs esam brālis un māsa no Tenacbahas. Un, ja redzēšu laipnu seju, es droši vien palūgšu vakariņas. - Viņš paņēma meiteni pie rokas, un abi iegāja ciematā.