Š'on uz mājām bija atnākusi stirna. :/ Pie loga beidzot redzēju zaļžubīti (pateicoties dill, pat atpazinu) un pelēko zīlīti.
Š'on pašļūkājām pa lauku. Pārējie divi testēja pūķus, es pa to laiku.. čakarējos. Sērsna nu gan tāda, ka ar slalomzābakiem mierīgi var pa to staigāt, taču vējš bija nedaudz par mazu un tāds caurumains, tāpēc dažas reizes noskatījos, kā pūķis apstājas un nāk lejā vertikāli dažus metrus no manis. Cauri stropēm.. Toties! Citādi tik smuks skats, kad var braukt pats pa sava pūķa ēnu! Personīgais mākonītis – nedaudz spīd cauri saule, bet apkārt viss tik balts un spīdīgs. Un ledains. Toties! Atkal tiku pie savām "cik tev viņas ir?" slēpēm, kas ir tieši 200 cm garas un ar 23 metru rādiusu.
Es negribu saprast tos, kas saka, ka gaida vasaru, un ziema ir neizturami gara. Piemērotu nodarbošanos iekšā vai ārā var atrast jebkurā gadalaikā, vajag tikai gribēt. Mums ir veseli četri gadalaiki! Citiem nav! Mums ir! Visi!
sursurs: Drīkst pajautāt -..
2013. gada 10. marts, 7:05 am, 1 atbilde / atbildēt
A par gadalaikiem - oj kā piekrītu un pievienojos katram vārdam. Katrā gadalaikā ir sava burvība. Un čīkstuļiem parasti iesaku iemācīties atrast kko jauku katrā no tiem. Vai emigrēt...
Galu galā vieglāk ir iemācīties priecāties par tiem visiem nekā ar savu čīkstēšanu panākt, ka piepeši Latvijā vairs nav rudens vai ziema, bet visu gadu ir tāda mēreni silta vasara (jo tiem čīkstētājiem normāla vasara arī parasti šķiet par karstu :D).