Pa brīvdienām visādas lietas sadarītas, tāpēc uz tēju un miegu vien velk, bet.

Vakar pretēji visām prognozēm vējš tomēr pūta, tāpēc iekrāmēju pūķi un slēpes un aizbraucu izmēģināt vienu milzu lauku pie Sunīšiem. Tas ir kaut kur starp Turaidu, Raganu un Murjāņiem, un labums tam laukam tāds, ka tas ir milzīgs, turklāt ar patīkamu un būtisku atšķirību no citiem milzīgajiem laukiem – tur nav elektrības stabu un vadu. Tik vien kā pie lielceļa, bet tam pāri jau es tāpat nebrauktu.

Biju bez kompānijas un saprātīga padoma, tāpēc neizvēlējos to labāko spotu – it kā pietiekami tālu no meža, skats tīrs un tā, pūš stabili, tomēr kaut kas nebija. Tā nu pūķis gaisā, doma pēc domas, un izdomāju aizbraukt līdz taaaaam tur pakalnam, kas tālumā. Jātiek cauri mazai ieplakai, tāds sīkums, un.. tur, kā izrādījās, vēja nav. Varētu padomāt, ka padsmit metru augstumā tas pūš normāli, jo ieplaka nav dziļa, bet nekā. Beigās gan izdevās to atkal pacelt, arī līdz pakalnam tiku, taču sapratu, ka no ieplakām un visa ap to jāturas pa gabalu, jo tur nav "normāli"™. Piemēram, pat tad, ja man pūš vējš, pūķis ir uz sniega, un arī tam pūš vējš, tad tas nenozīmē, ka trīs-četru metru augstumā arī pūš vējš. :/

Vēlāk vakarā piezvanīja piezvanīja.. ēē.. onkulis pastāstīt par dienas slēpošanu, apjautājās, kā man tur gāja, ko es arī visu izstāstīju, un tad viņš ieminējās par tieši to pašu, kas man pa dienu ienāca prāta.

Būtu forši redzēt vēju!

Būtu forši redzēt visas plūsmas, visus virpuļus, visus aizvējus, visus pagriezienus un virzienus, visu. (Dažreiz, kad snieg, un esmu ārā, es atskatos, lai uzzinātu, kas paliek aiz manis un cik ļoti sabojāju gaisa normālo kustību.)

Sāku prātot, kā to varētu izdarīt. Varbūt kādreiz tas būs iespējams. Protams, var jau vējā iemaisīt daļiņas, kaut vai dūmus, bet tas ir pārāk vienkārši un šmucīgi. Var modelēt vēja plūsmu, ņemot vērā reljefu, esošo infrastruktūru un visu pārējo, bet tas nav iespējams rīltaimā un ir pārāk grūti un gīkiski. Ienāca prātā, ka varbūt to varētu redzēt ar kādu īpašu infrasarkano kameru – šur tur gaiss saspiežas, šur tur rodas zemāks spiediens, tam būtu jāietekmē temperatūru, bet pilnīgi noteikti to visu tāpat absorbētu atmosfēra, un atkal nekā. Tā nu "reālākais", kas ienāca prātā, bija pārjūtīgs radars, kas varētu uztvert biezākās un plānākās vietas gaisā. Attālumu arī tā var var viegli uzzināt. Patiesībā tas viss jau mūsdienās ir pieejams, jo tā darbojas doplera radars. Vien jānodzīvo pietiekami ilgi, līdz jūtība pieaugs un izmēri samazināsies..