Pašlaik neeju laicīgi gulēt. Šovakar izgāju pastaigā un redzēju divas neatkarīgas dāmas pidžambiksēs. Pat bez divām strīpām, vienkārši rozā un puķainās pidžambiksēs uz ielas un veikalā. Gabaliņu tālāk bija hipsters manā vecumā, kurš dzīvi sarunājās ar mašīnām. Ar ielas malā noparkotām mašīnām. Ar vairākām Tērbatas ielas mašīnām, aktīvi žestikulēja, rādīja uz mājām, piekrītoši māja, sarunājās ar mašīnām. Tur nebija cilvēku, pārliecinājos.
Ir dienas, pirmdienas, kad nekur nevajag iet, kad postvīkenddepresiju ir jāpārlaiž savā migā, savās sienās, lēni pierodot pie nedēļas sākuma, darot ko nevērtīgu, taču patīkamu. Ar cepumiem pie tējas. Jocīgi, tikai remdens ūdens ar piegaršu un smaržu, taču kāda nozīme un jauda atjaunot saprātu.
x-ƒ: Forever strangers
2014. gada 15. septembris, 11:00 pm, atsauksmēm
(Ņem vērā, ka parasti neviens neizvēlas atbildēt uz pilnīgi anonīmiem komentāriem!)