Daudzi rakstīs un runās par ideālo Latviju, par nedēļu ideālajā Latvijā, ka kaut kā vajadzētu šo īpašo kopības sajūtu un vienotību aiznest uz ikdienu, es pati par to esmu runājusi un pat atklāšanas koncerta tekstos ierakstījusi. Lai gan labi zinu, saprotu, ka tas nav iespējams. Svētku patiesības nav ikdienas patiesības. Svētki ir viens žanrs, un ikdiena – pavisam cits. Svētki paši nenāk un nerodas, tie tiek rūpīgi vīkšķīti, plānoti, organizēti, gatavoti, kamēr ikdiena vienkārši atnāk un ir, ir katru dienu, un tu tur pa vidu kulies, kā nu māki. Svētkos mēs esam kopā, savā ikdienā tu esi viens. Ar saviem individuālajiem lēmumiem, izvēlēm un atbildību. Lūk, arī viss lielais noslēpums.
Kristīne Želve: Mani Dziesmusvētki. Privātās hronikas.