Cietumā bijām visdažādākās personas. Vienai krievietei ļoti gribējās ar mani parunāties. Viņa bija jauna, un, ja viņa būtu no parastās zagļu vai palaistuvju sugas, es viņas vārdu nemūžam neatcerētos. Bet pēc tā, ko viņa man pastāstīja, es savas pirmās cietuma paziņas Vaļas Amosovas vārdu nekad neaizmirsīšu. Lūk, ko viņa man par sevi pastāstīja. Pievakarē braukusi ar vilcienu, pretim sēdējis pavecāks onkulītis – "djadka", viņam mutē bijis daudz zelta zobu un vispār izskatījies turīgs. Kādā nelielā stacijā onkulītim bijis jāizkāpj. Viņa, Amosova, arī izkāpusi. Gājusi viņam blakus, kaut ko runājuši, tad Amosova uz ceļa pacēlusi akmeni un ar to onkuli nositusi. No kabatām izņēmusi diezgan daudz naudas. Kabatā bijis arī salokāmais nazis, tāds paliels. To arī paņēmusi. Tad atcerējusies daudzos zelta zobus. Nevar zeltu uz ceļa atstāt, bet kā tikt pie zobiem? Izdomājusi. Ar atrasto nazi, gan ar lielām grūtībām, nogriezusi vīrietim galvu un to paņēmusi somā līdzi uz mājām. Tur, virtuvē uz galda, likusi mātei galvu turēt, kamēr ar knīpstangām dabūjusi zobus ārā. Jutu, ka man uzmetas zosāda, bet nezināju, kā man, visu to dzirdējušai, jāreaģē un vispār – kādēļ viņa man to stāstīja? Apmulsusi laikam pajautāju, vai viņai nemaz nebija žēl cilvēka – vai kaut ko tamlīdzīgu. Atceros: viņa itin braši atcirta, ka tas tāds nieks vien ir, kā, piemēram, nogalināt peli. Man ilgi pēc Amosovas stāsta acu priekšā rēgojās skats, kā ap asiņaino galvu asinīm notraipītām rokām darbojas divas krievietes – meita un māte. Agri es uzzināju, uz ko krievietes un krievi ir spējīgi. Kādi viņi mums var būt brāļi un māsas! Bet partija un valdība grib, lai Amosova būtu mana māsa... Un te viņa sēž man blakus un grib ar mani draudzēties, citas laikam viņu nepieņem.

Helēna Celmiņa – Kā plika pa nātrām, 1998