Viena no pēdējām jaukajām dienām, ko atceros.
Tas bija pagājušajā vasarā, varētu būt, ka jūlijā. Bija karstas dienas vakars. Tiešām karstas. Un es vēl visu dienu biju darbojies ar karstiem krekliem. Bija nojausma, ka būs lietus. Nu, lūk un tā es ap sešiem pošos mājup, cerēdams, ka gan jau vēl nelīs. Izeju pa durvīm, paskatos apkārt, sāku mīt uz mājām. Pēc kādiem 100 metriem sāk nedaudz līt. Nekas. Bet pēc tam jau arvien vairāk. Pēc minūtes pamatīgs gāziens. Es nodomāju, ka vajadzēja pārdomāt un griezties atpakaļ. Tagad tik un tā par vēlu.
Cilvēku uz ielām nav. Lietus patiešām tāds, ka neko daudz pat redzēt nevar. Milzīgas, siltas lāses. Zibeņo arī pamatīgi. Es izmircis līdz kaulam. Vismaz labi, ka vēl silts. Noskaņojums krītas. Pārdomāju, cik ļoti viss atkarīgs no nejaušībām – būtu mani kaut kas aizkavējis uz divām minūtēm.. Es būtu sauss.
Un tad pēc kādām desmit minūtēm lietus mitējas. Cauri koši zaļajām slapjajām lapām sāk spīdēt saule. Zaļa. No sakarsušā asfalta pret kājām triecas karsts ūdens. Vēja nav. Kļūst gaišāks. Līdz mājām vairs nav tālu. Es minos bišku lēnāk, pēc tam vispār tikai ripoju. Un nodomāju: «Dzīve ir skaista, velns parāvis. Tas bija tikai parasts vasarīgs lietus. Un es, par laimi, gadījos ārā.»

(it kā vēl divi turpinājumi paredzēti)