Ar ko ko darīt? Rīt it kā paredzēts kaut kāds pasākums pie kaut kāda ezera, kur būs maita (būtu jābūt), kaut kāda kontaktpersona un es. Un gan jau vēl kāds. Tā kontaktpersona visdrīzāk ir eRe un viņam rīt ir dzimšanas diena, bet tā runā, ka viņš it kā gaidīs vēl kādu, kam ir pēc viņa. Bet ko un vispār kāpēc, man nesaka. Es ļoti ceru, ka tas neesmu es, jo es neko.
Ja pie ezera, tad tas nozīmē, ka tam būtu jābūt Ķīšezeram, Unguram vai Umurim. Atkarībā no izmantojamās technikas – vējdēlis vai ūdensslēpes. Taču tam vajadzīgs arī labs vējš un / vai saule. Lai arī kādi būtu laikapstākļi, mani ūdens vēl nevilina. Esmu gandrīz pārliecināts, ka maita arī ūdenī nelīdīs. eRem ir hidrotērps, tam trešajam arī. Bet mani tik un tā varētu vilināt tikai silts ūdens.
Tā kā maita nav redzēts kādus 10 mēnešus, tad būtu žēl, ja viss nojuktu. Taču kontaktpersona nelikās pārliecinoša, kad stāstīja par paredzamo laiku.
Varētu arī būt, ka gaidīts tiek damsons, kurš rīt atgriežas Latvijā. hvz. To arī tikpat ilgi neesmu redzējis. Es tikai ceru, ka ne es, jo es neko. Un vispār kontaktpersonai ir šonedēļ divreiz. Un man nav nekādas vēlēšanās vispār. Neko.

Otrais. Jāņi. Nez'. Man ir divas iespējas. Pirmā – kā pagājušajā gadā. Otrā – ar radiņiem un Evansu uz Pāvilostu. Es labprāt atteiktos no abām un izvēlētos trešo, taču tādas nav.

Trešais. Negribu, negribu, negribu.. Kāpēc..? Es negribu. Ja es negribu, tad tā ir, bet dažiem liekas, ka tie drīkst visu nolemt manā vietā. Kāpēc viņi var mani tā ietekmēt? Es vairs negribu būt empāts. Grūti. Šis teksts ir smiley-free.

Garlaicības mākts, čakarēju mobilo un apskatījos pēdējos veiktos zvanus. hmz.. No astoņiem kopā četri ir dažādiem cibiņiem. To var izskaidrot pavisam vienkārši – es neciešu runāšanu pa telefonu un daru to tikai tad, kad citādi nevar. Un es viņus nemaz nepazīstu. Zinu, bet nepazīstu. Sabiedriskāks nekļūstu.