Vai kādam nav Sofokla Antigones pdf latviski?

Nokavēju divistabu dzīvokli par 26 tūkstošiem Juglā. Bija gan piektajā stāvā un bija redzamas problēmas ar griestiem. Un tur būtu jāmaina logi un jātaisa pamatīgs remonts. Bet pa tādu cenu droši vien atmaksātos. Bet nu vieta bija laba - tuvu pie Brīvības ielas, bet ne gluži blakus. Mans šībrīža ideāls būtu tīrīgs dzīvoklis ar jauniem logiem, dzelzs durvīm, salīdzinoši normāliem - balsinātiem vai krāsotiem griestiem, ciešamām grīdām, vannas istabu un virtuvi. Būtu ideāli, ja būtu netālu no Brīvības ielas kaut kur Silciema vai Murjāņu ielā. Tur zaļa apkārtne, man patīk.
Bet ar remontdarbiem ir tā, ka varu paveikt kaut ko vienkāršu - tirīt, plēst nost nevajadzīgo, mazgāt nost krītu, krāsot, palīdzēt visādos veidos. Bet paveikt visu remontu vienai pašai - diez vai. Drusku pavilcinājos tāpēc un kāds uzreiz nopirka.

Ok, es varbūt kaut ko nesaprotu, bet vai tiešām kāds ir gatavs maksāt 120 000 par 104 sērijas 50 kvm dzīvokli?

Ok, ir uztaisīts smuki. Bet sēdēt uz taburetes pie miniatūra galdiņa dzīvoklī par tādu cenu?

https://www.ss.com/msg/lv/real-estate/flats/riga/imanta/efgpd.html

Sveiki!

Vai varat ieteikt labu neirologu?

Ieteikums uzticamam, sakarīgam notāram?

raudzisim cik plashi she kopienjo, vai man tikai vienam liekas, ka valtera benjamina vienvirzienielas suura ar nosaukumu cimdi iet runa par operetiski vintaazho virishku manieri itkaa skuupstiit daamu mezhginotos pirkstinjus, sevishki pasaazhaa ar riebumu sagraabt un noriit, ieprieksj pateicos und skuupstu rocinjas

skarbi dati https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/13.01.2025-kraslaviesi-uz-rigu-ridzinieki-uz-londonu-kuri-novadi-un-pilsetas-zaude-cilvekus-un-kuri-piesaista.a583460/

bet loģiski. es ilgi nevarēju saprast, kā tā ir ka latvijā cilvēku skaits samazinās, bet pieprasījums uz dzīvokļiem Rīgā nerūk. jā - neatgriezeniskais urbanizācijas process. cilvēki raujas uz pilsētām, bet lauki izput.

raugi, mans "lielrīgas" (jeb "rīgas aglomerācijas") piedāvājums no 2017. gada. visi cilvēki (nedaudz) ar ko esmu par šo ideju dalījies bija ļoti skeptiski, ja neteikt - baisi satraukti par savām tiesībām dzīvot savā kaktiņā, stūrītī zemes. nesaprata.

Pēdējā laikā sanāk ik pa laikam kādu apmācīt kaut kādās lietās un es esmu piefiksējusi, ka mani ļoti iepriecina tā sajūta, ka es redzu, ka cilvēks saprot un viņam sāk sanākt. Šodien vienu meiteni darbā apmācīju drusku darboties ar ekseli. Vēl ir sanācis kādreiz pāris cilvēkiem mēģināt izskaidrot kaut ko no latviešu valodas (konstatēju, ka tikai mums pašiem tā liekas vienkārša, bet kad jāsāk skaidrot kādam ārzemniekam, tad nebūt tik viegli nav).

Vai negribēt vēja ģeneratoru parku sava ciemata tuvumā ir tumsonība?

Jāaiziet laikam pēc kafijas. Citādi sajūta kā lācim, kas izlīdis šajā laikā no ziemas migas.

Dienu sākām ar briecienu braucienu uz pārrobežu lielveikalu (kurš grāmatas, kurš šmotkas skatīties), turpinājām ar it kā Bībeles vārdā nosauktu bulcinēriju, kas nav nosaukta Bībelei par godu, turpinājām ar slidotavu un noslēdzām ar trim stundām traumpunktā. Mēs kā rūdīti traumpunktu klienti pasākumam sagatavojāmies, pirms tam paēdot ātras, bet sātīgas vakariņas, paņemot līdzi lasāmvielu un ūdeni un ārējos lādētājus (bet ne visus vajadzīgos vadus). Traumatologs/ķirurgs, kad nu sagaidījām, teica, ka mēs neesot pirmie klienti no slidotavas, toties esot veiksmīgāki, tieši pirms tam viš esot kādam cilvēkam jau operējis roku, mums tikai “atjēdzās – ģipsis”. (Kā nojaušat no šajās ierakstam atvēlētajās minūtēs pausto vārdu skaita, tas nebiju es, kurš traumēja roku un tad tagad nevarēs četras nedēļas skolā rakstīt kontroldarbus.)

Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.

Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Pēdējo gandrīz mēnesi es biju ļoti bēdīga saistībā ar savu redzi. Pēc acu ārsta apmeklējuma biju pasūtījusi sev stiprākas brilles, kā arī nopirkusi sev stiprākas mēneša lēcas. Vienu dienu viss likās it kā ok, bet dažas dienas vēlāk ievēroju, ka es redzu slikti, neskatoties uz to, ka lēcas ir stiprākas. Man arī sāka grauzt acis no lēcām, brīžiem pat miglošanās sajūta parādījās. Nodomāju, ka nu gan ir galīgi štruntīgi. Tad izdomāju, ka varbūt jāaizraksta uz Manām lēcām par to, ka pēdējās viņu lēcas ir galīgi garām. Bet - pirms rakstīt - izdomāju šodien laicīgāk ielikt jaunas mēneša lēcas. Un - ak tu, brīnums, izrādījās, ka es nejauši kaut kā esmu pirms tā nepilna mēneša izmetusi nevis veco lēcu konteineru, bet jauno. :D Un visu mēnesi esmu dzīvojusi ar vecajām un vājākajām lēcām. Ar jaunajām ir tīri ok un ērti. :)

Ar ūdens piedevu- priekš fotografēšanās?

vai Riigaa, soreiz izskatam tikai labo krastu un Vecriigu arii, ir kada ipashi romantiska, maajiiga, ar kautko iipasja viesniica? Rixwell bija it kaa laba, bet tomeer nepavilka uz taadu pavisam iipasu sajuutu.

Izskatās, ka mums darbā tā jaunā kafejnīca aizklapējusies ciet. :( Nu, jā, mums jau šī te ēka ir kā kaut kāds spoku kuģis. Kad eju pēc kafijas, tad eju pa garu, tukšu gaiteni, kuram abās pusēs pavērtas durvis uz tukšiem kabinetiem. Laikam cenas uzlikuši tādas, ka neatmaksājas nevienam šeit īrēt telpas. Kāpēc tādās ēkās nevarētu veidot bērnu pieskatīšanas telpas? Ja kaut kur blakus kādu vietu iežogotu un uztaisītu tur bērnu laukumiņu, tad, domāju, pieprasījums pēc telpām šeit pieaugtu.

Es trīs gadus neesmu publiskojusi vienu savu dziesmu, kura ir ierakstīta un gatava, lai to darītu. Nevaru saņemties, jo liekas, ka varbūt pasaulē tas vairs nav aktuāli. Dziesmas teksts ir šāds.

Uz pleciem tur šo pasauli ik dienas
Kā Atlanti - un nesūrojas pat
Tie mazie cilvēki ar lielo sirdsapziņu,
Tie visu mūsu dzīvi kopā tur.

Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga,
Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga.

Iet palīgā kāds pakritušam pēkšņi
Un cilvēks cilvēkam nav ienaidnieks, bet draugs
Un tādā pasaulē, ko katrs kopā radām
Mums jādzīvo un tādā mūsu bērni augs.

Ja nav vienalga, ja nav vienalga,
Ja nav vienalga, ja nav vienalga.

Kāds labestīgs vārds kādreiz izglābj dzīvi
Un dažreiz dzīvi izglābj labi pildīts pienākums.
Tām lielām lietām, ko mēs uzskatām par labām,
Tām visām reiz ir bijis mazs, labs iesākums.

Man nav vienalga, man nav vienalga,
Man nav vienalga, man nav vienalga.


Šo dziesmu sacerēt mani iedvesmoja ļoti daudzi cilvēki - gan tepat uz Cibā, gan darbā, bet visvairāk - nejauši sastaptie svešinieki, kas kādreiz vienkārši tāpat man ir palīdzējuši. Kāds trolejbusa vadītājs, kurš pamanīja, ka man, skrienot uz trolejbusu, ir izkritis mobilais (mans pirmais smārtfons, starp citu, kuru lietoju tad tikai divas dienas) - un skaļrunī pateica, lai es paskatos, kas man ir izkritis un pat pagaidīja, lai es iekāpju atpakaļ. Sieviete, kas redzot, kā es eju pa parku ar noberztu, asiņojošu kāju, piedāvāja man plāksteri. Sieviete, kas strādāja apteikā un kārtīgi izstāstīja man- deviņpadsmitgadīgai studentītei - kā izārstēt kaut kādu apaukstēšanos. Vai tie cilvēki, kuri aktīvi iesaistījās un palīdzēja man izsaukt ātro palīdzību, kādam vīrietim, kurš bez kurpēm bezsamaņā gulēja transporta pieturā netālu no Stradiņu slimnīcas.

Man likās, ka šādu cilvēku pasaulē ir tik daudz, ka tad, kad viņi sadodas rokās, viņi var aptvert visu zemeslodi - un tad šis labo darbu tīkls satur kopā visu pasauli un tā neizšķīst pa gabaliem.

Bet šo dziesmu es biju paredzējusi laist klajā 2022.gada februāra beigās. Bet to neizdarīju, jo biju tikpat šokēta kā pārējie. Un redzot to, kas tagad notiek pasaulē, man ir bažas, ka varbūt kaut kur to labo cilvēku ir pietrūcis un šis tīkls vairs neveidojas? Bet laikam es tomēr šogad to dziesmu publiskošu. Kā veltījumu tiem cilvēkiem, kam nav vienalga. Un - kas zina? Varbūt kāds foršs cilvēks, kurš vienkārši nav aizdomājies par šo visu, pēkšņi arī pieslēgsies tam nevienaldzīgo cilvēku tīklam un mēs atkal varēsim saturēt kopā šo pasauli.

Audzināt svešu bērnu ir kaifs!

Līdz janvāra beigām patiešām ļoti nopietni un ļoti labprāt pieņemšu praktiski jebkādu īstermiņa haltūru -- gan uz vietas, gan attālināti veicamus -- piedāvājumus. Ja darbiņš attālināti veicams, tas var būt arī pēc minētā datuma un ilgtermiņā. Ja uz vietas, vēlams Rīgā, bet nav izslēgta arī pabraukāšana.

Lietas, ko vairāk vai mazāk protu un labprāt darītu:

- tīrīt sniegu
- mazgāt traukus
- skaldīt un zāģēt malku
- pieskatīt mājdzīvniekus, staidzināt suņus (arī tādus ar sarežģītu raksturu)
- diezgan ātri rēķināt galvā
- drusku tekstus (tulkot, rediģēt, uzrakstīt)
- vadīt vai palīdzēt vadīt pasākumus (nav problēmu uzstāties publikas priekšā)
- asistēt pasākumu organizēšanā
- vadīt/moderēt sarunas un diskusijas
- laistīt augus
- slaucīt, sūknēt, mazgāt grīdas
- in general pieskatīt mājokli iemītnieku prombūtnes laikā
- amatierlīmenī nospēlēt mazas lomas
- nolasīt lekciju vai divas
- strādāt aiz bāra letes
- darboties ar kases automātu (prasmes atsvaidzināšana prasītu 30 min)
- ātri un kvalitatīvi šifrēt audio tekstā
- vadīt vieglo automašīnu
- smērēt sviestmaizes, vārīt sautējumu (menu var turpināt)
- dublēt citas valodas audio latviski
- visādas citas lietas, kas pagaidām nenāk prātā man, bet varbūt varētu ienākt prātā jums vai jums zināmiem cilvēkiem, kuriem vajag kaut kur pielikt palīdzīgu roku/galvu/kāju

Patiešām novērtēšu, ja kaut ko piedāvāsiet. Komentāri skrīnoti, lai varat tajos izpaust epastus, uz kuriem rakstīt u. tml.

Bučas, un laimīgu Jauno gadu!