Tas bija 11. klasē. Bet varbūt 12. Ne-a, laikam tomēr 11. Bija viņas dzimšanas diena. Protams, man bija kaut kādi ziedi, lai viņu apsveiktu, bet kaut kā šausmīgi nepaveicās un es ierados klasē dažas minūtes pēc zvana, stunda sākusies un visi (pareizāk - visas) jau bija savās vietās. Tā bija psiholoģijas stunda. Tā kā tajā laikā es vēl biju ļoti kautrīgs, tad par papildus pārējo uzmanību nepavisam nebiju sajūsmā, bet atkāpties vairs nebij' kur.
Es aizspraucos garām apklusušajai skolotājai, piegāju pie viņas, viņa bija piecēlusies kājās. Tad es pasniedzu viņai puķes, laikam arī ko muļķīgu pateicu un piegāju tuvāk, lai noskūpstītu (kā jau tas pieņemts). Nu un visas klases priekšā es viņu noskūpstīju uz lūpām (izlasi vēlreiz iepriekšējās rindkopas pēdējo teikumu). Turklāt netīšām. Es nevarēju saprast, kuru vaigu viņa man pagriezīs, un viņa laikam domāja to pašu. :) Un tad es nokautrējies aizgāju uz savu vietu. Bet klasesbiedrenes to vēl visu dienu atgādināja.
( kreisā puse )
Lai nu kā, viņa bez šaubām ir jauka meitene. Droši vien tagad mainījusies, bet tomēr..
Viņai ir pagari tumši brūni mati, droši vien ar dažām gaišākām šķipsnām. skaistas, brūnas acis, mirdzošs smaids.. Piestāv sandales. :) Ņemot vērā, ka esmu par viņu jau rakstījis, nebūtu grūti viņu atpazīt. Ja nu tā - uzsmaidiet viņai. :)

(vēl vaidzētu būt trijiem gaišiem turpinājumiem)

Viena no pēdējām jaukajām dienām, ko atceros.
Tas bija pagājušajā vasarā, varētu būt, ka jūlijā. Bija karstas dienas vakars. Tiešām karstas. Un es vēl visu dienu biju darbojies ar karstiem krekliem. Bija nojausma, ka būs lietus. Nu, lūk un tā es ap sešiem pošos mājup, cerēdams, ka gan jau vēl nelīs. Izeju pa durvīm, paskatos apkārt, sāku mīt uz mājām. Pēc kādiem 100 metriem sāk nedaudz līt. Nekas. Bet pēc tam jau arvien vairāk. Pēc minūtes pamatīgs gāziens. Es nodomāju, ka vajadzēja pārdomāt un griezties atpakaļ. Tagad tik un tā par vēlu.
Cilvēku uz ielām nav. Lietus patiešām tāds, ka neko daudz pat redzēt nevar. Milzīgas, siltas lāses. Zibeņo arī pamatīgi. Es izmircis līdz kaulam. Vismaz labi, ka vēl silts. Noskaņojums krītas. Pārdomāju, cik ļoti viss atkarīgs no nejaušībām – būtu mani kaut kas aizkavējis uz divām minūtēm.. Es būtu sauss.
Un tad pēc kādām desmit minūtēm lietus mitējas. Cauri koši zaļajām slapjajām lapām sāk spīdēt saule. Zaļa. No sakarsušā asfalta pret kājām triecas karsts ūdens. Vēja nav. Kļūst gaišāks. Līdz mājām vairs nav tālu. Es minos bišku lēnāk, pēc tam vispār tikai ripoju. Un nodomāju: «Dzīve ir skaista, velns parāvis. Tas bija tikai parasts vasarīgs lietus. Un es, par laimi, gadījos ārā.»

(it kā vēl divi turpinājumi paredzēti)