Piektdiena, 2012. gada 1. jūnijs

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Nepazudušās piezīmes

2012. gada 1. jūnijs, 11:03 am, atsauksmēm

Draugu draugu lapā pirms pāris dienām pamanīju īsu viena teikuma ierakstu, kas beidzās ar linku uz sanitare.wordpress.com. Nu, un? Bet tas teikums bija pietiekami interesants, lai es nospiestu uz linka. Tie ir "Dzīvie raksti – dzīvesstāsti. dienasgrāmatas. memuāri. un citi raksti."

Ceturtdienās LTV1 rāda vēsturiskās un vairāk vai mazāk dokumentālās filmas, un tajā blogā ir kas līdzīgs – atmiņu pieraksti, dienasgrāmatas un viss jau apakšvirsrakstā minētais no seniem laikiem – no pagājušā gadsimta sākuma, no padomju laiku sākuma, no koncentrācijas nometnēm. Stāsti (plašā nozīmē) ir diezgan skaudri un kā jau tajos laikos. Iespēja uzzināt vēsturi bez interpretācijām un laika gaitas klusajiem telefoniem.

Zemāk ir īsi fragmenti tikai no viena raksta, kas man iepatikās vislabāk vai kādā citā ziņā likās īpaši.

Šo to paveicu, citu atliek uz rītu un 9.00 sācis strādāt esmu brīvs jau 14.30. Vakarā esmu pie skuķēna un runāju pa precēšanos. Skuķēns ir ar mieru. Pāris stundas pasēžam un pārspriežam nākotnes plānus. Tomēr lielu svaru uz to neliekam, jo ne vienmēr apstākļi ļauj visus plānus izpildīt. Tad atvados un laikus esmu mājās.
(..)
Viņš jau solās man palīdzēt, ne ar naudu — jo tās trūkst vienmēr tam pašam, bet gan lai es tad šad un tad pie viņa atnāku un tad jau nu varu kādas vakariņas būs uz galda, ar tādām tad mani pacienāšot.
(..)
Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis.
(..)
Nospļaujos un braucu uz jūrmalu. Kuģīša piestātni atrodu viegli. Grūtības sagādā vienīgi piestātnes vaktnieces atrašana. Visa jūrmala ir kļuvusi krieviska. Latviešu tikpat kā neredz. Tiešām interesanti zināt, kur mūsu laimīgie darba ļaudis pavada vasaru atpūtā?
(..)
Savu darīšanu nokārtojis, eju uz upi un iekāpju vienā piesietā laivā. Izģērbjos peldkostīmā un apēdu no kabatas izvilkto un līdzpaņemto šķēli nesmērētu rupjmaizi. Tad arī esmu atdzisis un varu droši doties ūdenī. Nopeldos un ar svaigu sajūtu dodos uz staciju, lai brauktu mājās. Ar šo mana darba diena ir beigusies.
(..)
Četrpadsmitā diena man iet kā parasti. Tikai vakarā ar savu skuķēnu aizeju uz kīno „Daili“ uz filmu „Kur mana meita?“ Tā ir vācu ražojums un saturs ņemts no „Smejies Pajaco“. Filma ir vērtīga, jo tanī daudzas dziesmas dzied Karūzo. Vispār tur ir brīnišķa mūzika.
(..)
Izrunājušies par šo un to atvados, jo mana labā īpašība ir ap desmitiem vienmēr būt mājās.
(..)
Nāku steidzīgi atpakaļ, jo baidos uzrauties uz kāda stulbāka miliča. Tie var tiešām mani noturēt par kādu izpletņu lēcēju un aizturēt. Skaidrs, ka pēc manas personības noskaidrošanas es vālā tiktu, bet līdz ar to būtu viena vai pat vairākas dienas jānosēd un man tā izputētu visa balle.

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Bet tur rietumos..

2012. gada 1. jūnijs, 5:40 pm, atsauksmēm

Slīteres webkamera

Šajā nedēļas nogalē Slīterē ir Slīteres ceļotāju dienaspasākums, kas pašā pavasara plaukumā aicina tevi pavadīt divas mežu un jūras elpas pilnas brīvdienas Slīteres nacionālajā parkā, Līvu krastā.

Es gan tagad netieku, bet Slītere jau labu laiku ir manā reiz noteikti apmeklējamo vietu sarakstā, tikai vienmēr bijuši kaut kādi nopietni vai mazāk nopietni iemesli to atlikt uz citu reizi. Varbūt šovasar. Varbūt ar mašīnu līdz Dundagai, tālāk ar velo. Varbūt ar vilcienu līdz Tukumam, tālāk ar velo gar jūru, caur Dundagu vai Kolku. Varbūt vēl kaut kā savādāk. Katrā ziņā vismaz vienā tālajā velobraucienā es šogad noteikti gribu doties. Vēl tikai īsti nav izlemts, kurp, kad, kā un ar ko.

Brālēns kaut kad ziemā un vēlāk pavasarī pat atkārtoti izteica vēlmi šovasar doties zaļajā kaitošanas braucienā – velopiekabē sakraut pūķus, dēļus un visus loriņus un mīties līdz Salacgrīvai. Bet nunez, tur sanāk diezgan daudz mantu, nevar braukt pa taisnāko ceļu (nejēdzīgās satiksmes dēļ) un vajag pieņemamu vēju (vai bezvēju) ceļā un galvenais – pareizo vēju galā. Vai arī kāds kaiters var aizvest mūsu pekelītes, kamēr mēs čilojam savā gaitā – puszaļais brauciens. Gabals paliels, bet iespējams, esmu to pieveicis. Divreiz.

Tālie plāni uz tālām brīvdienām.