Šodienas dilemma – braukt uz kalnu vai uz jūru. Uz kalna ir kā jau. Pie jūras vajag būt komētai "C/2011 L4 (PanSTARRS)".

Septiņos vakarā tā vēl ir piecus grādus virs horizonta. Zvaigžņlielums ap 0.7. Vajadzētu būt saskatāmai. Vajadzētu pārbaudīt. Vajag tīru horizontu un tīras debesis rietumos.

Comets visible to the naked eye are a rare delicacy in the celestial smorgasbord of objects in the nighttime sky. Scientists estimate that the opportunity to see one of these icy dirtballs advertising their cosmic presence so brilliantly they can be seen without the aid of a telescope or binoculars happens only once every five to 10 years. That said, there may be two naked-eye comets available for your viewing pleasure this year.
(..)
"There is a catch to viewing comet PANSTARRS," said Mainzer. "This one is not that bright and is going to be low on the western horizon, so you'll need a relatively unobstructed view to the southwest at twilight and, of course, some good comet-watching weather."

Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.