Dārzāzija #7: atpakaļ pie saknēm

7. aprīlis, 10:23 pm, 2 atsauksmes

Šodien izlasīju, ka sakņu dzīšanai vislabāk nepieciešami tropiski apstākļi ar patīkamu temperatūru un mitrumu, tāpēc nolēmu izmēģināt visu pēc noteikumiem. Eksperiments notiek, protams, ar upenēm, jo tās ir upenes, un filadelfiem (jasmīniem), jo tos varētu sastādīt gar ielu. Jāizmanto pagājušā gada dzinumi, ko jasmīnam atradu tikai trīs, jāsagriež pa diviem pumpuriem un jāsprauž zemē, burka virsū, lai miniatūra siltumnīciņa. Jāmitrina bieži un, kad parādīsies lapas, tad vēl pēc kāda laika tos varēs vairs neturēt zem stikla. Pat ja tie tiešām izdzīs saknes, tas būs ilgs process, līdz varēs stādīt vajadzīgajās vietās. Bet – tas neko nemaksā. Tikai izskatās smieklīgi.

Kritiski padomāju un nolēmu, ka nozāģēšu četras ļoti vecās plūmes – no tām jau sen nav jēgas, arī vairs neizskatās labi un tikai aizņem vietu. Tur varētu atrasties dārza pīlādžu pāris (tiem jābūt vismaz diviem, lai būtu ogas).

Sakopu puķudobi, iesēju kliņgerītes un puķuzirņus, paretināju ābeli, daudz raku un atradu joprojām sasalušu zemi, tagad man viss vienalga, kaķis klēpī un jāiet gulēt.

Zaļā sērija #6 jeb dārzāzija

6. aprīlis, 8:43 pm, 3 atsauksmes

Turpmāk to saukšu par dārzāziju (un es tad laikam – dārzāzis). Nezinu, ko tas nozīmē, un arī gūgle izliekas, ka nesaprot, bet visā visumā diezgan labi atbilst stāvoklim – nav skaidrs, kas un kā īsti notiek, un no kura gala to filosofiju īsti šķetināt, bet kaut kā tas viss arī pats par sevi dzīvo un iztiek.

Pa šo nedēļu esmu nosvārstījies šurp un turp no "omg, tas būs grandiozi" līdz "omg, es visu salaidīšu dēlī" un atpakaļ uz "bet vispār priekš kam man to", jo, ja nu pēc dažiem gadiem tāpat nolemju vai dzīve piespiež šķirties, tad nebūtu labi atkal pieķerties ar sirdi un dvēseli. Bet. Blakus džungļiem un karalaukam tik un tā negribas dzīvot, tāpēc vispār šī nedēļa bija ar lielām pārdomām. It kā jau sabojāt nemaz nav ko, jo pašlaik ir tik nelīdzens un papostīts, ka var tikai iet uz augšu. No vienas puses vietas šķiet tik daudz, ka nesaprotu, kā to vispār varētu smuki aizpildīt. No otras – es gribu mauriņu un gaumīgas puķu dobes, un modernās ābeles, un upenes, un persiku, un dārza pīlādžus, un valriekstu, kas 30 gados sasniedz divmetrīgu apkārtmēru (<-- "omg, tas būs grandiozi"), un tad uzreiz šķiet maza saliņa.

Bet vispirms to visu nepieciešams izlīdzināt, pirms sākt iekopt, un tas ir krietni vairāk nekā iespējams ar rokām (ja neskaita ēģiptiešus), tāpēc pamazām meklēju, kas to varētu izdarīt. Šonedēļ pieteicos kādai firmai, apstāstīju, kas ir un ko gribu, kā arī pieminēju, ka darba vietu var apskatīt vakaros vai brīvdienās. "Došu ziņu." Šodien rīta pusē zvana un jautā, vai tagad var. Jā, nē.. Nu, teicu, ka bez manis var, bet.. Nez, atbrauca, pastaigāja, neatzvanīja, vakarpusē pats zvanīju – esot paskatījušies, pamērījuši, piemetuši, sagatavos piedāvājumu. Interesants sākums un ne tāds, kādu gaidīju – ko jāatstāj, ko ne, kur būs zālājs, kur ne, to laikam paši izdomās. Bet nu laiks jau vēl ir.

Trešdien zeme bija sasalusi 2-7 cm dziļumā, ceturtdien – ap 10+ cm, šovakar, iespējams, vairs nav. Bet nu slapjš tur tāpat ir pārāk, lai kaut ko darītu. Nu, jā, vakar bija silts un tik iespaidīgs negaiss, šovakar – drauss vējš un atkal sniegs.

Man ļoti patīk jaunie, gaišie vakari, var paspēt vēl visu ko sadarīt – gan parakņāt, gan pagrābt. Apskatījos, ka būs jāizrok visi mazie deviņvīru spēka dzinumi, ko vēlāk gar kādu malu atkal sastādīt, studentu neļķes tāpat, tām gan rudenī arī ievācu sēklas. Būtu labi saglabāt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, pirms tas viss tiek safrēzēts. Un tagad varēs arī izrakt atlikušās avenes un droši vien arī zemenes. No jau iesētajiem pagaidām tikai kalē kāposti lien ārā, bet gan jau būs vēl, un sagatavoju kastes, kur sēt vēl kādas puķes. Zinu, ka ar šo to jau ir nokavēts, lai paspētu izaudzēt, taču daudz kam vēl ir laiks. No Depo iznācu ar dažām sēklu paciņām – verbenas, pusdienziedes, samtenes, zemās samtenes, šaurlapu lavandas, puķu zirņi, kosmejas, lietuspuķes, kliņģerītes, medicīniskās kliņģerītes, cinnijas, drumonda flokši, spalvu neļķes – nenoturējos, nu. Viss tik interesants, viss tik košs. Dažas no tām speciāli ir tauriņu pievilināšanai. Man gan šķiet, ka katru gadu to visu sēšanu un tai sekojošo ņemšanos negribēsies darīt, tas tā tikai šobrīd, kad esmu aizrāvies. Vislabāk (visērtāk) būtu sastādīt ziemcietes, lai viņas tur pašas aug un dzīvojas.

Runājot par garajiem vakariem, pamanīju, ka puķudobē jau lien ārā tulpes, kas lika atminēties, ka rudenī Depo garāmejot groziņā iekrita tulpju sīpolu paciņa – tiem bija akcija un tās bija melnas – "Queen of the night" – man tas bija jādara! Desmit sīpoli pa pusotru eiru bija pamēģināšanas vērti. Taču tiem jau bija izlīduši asni, bet ārā zemē iebāzt vairs nevarēja, tā jau bija sasalusi (gandrīz vai pārņem sajūta, ka pusi gada valda polārais sasalums), tāpēc paklausīju dill padomam, iebāzu podā un podu pagrabā. Tagad par to atcerējos, un tur jau daži asni bija tikuši līdz virspusei. Izkratīju, sadalīju pa vairākiem puķpodiem un tagad jātur īkšķi. Vēlāk gan izlasīju, ka tulpēm nemaz nepatīk tāda apiešanās, jo saknes ir ļoti trauslas, kādus 20% es noteikti norāvu. Bet melnas vajadzēja, jo man ir tikai pavisam parastas sarkanas un dzeltenas. Sensenos laikos pirms kādiem 30-40 gadiem vectētiņš tās audzēja un droši vien tirgoja, un vēl joprojām dārzā ir atlikuši vairāki pudurīši, kur tās aug.

Šonedēļ esmu uzzinājis daudz jaunu vārdu, piemēram, augļaugi, padobe, robežstādījums, burvjulazda, likvidambers, parūkkoks un vēl daudz ko. Līdz ar tiem esmu saģenerējis dažādas idejas. Domāju, ka gar ziemeļu robežu, kas ir uz mājas pusi, sastādīšu graudzāles – zālveida ziemcietes ar kaut ko krāsaināku pa starpām. Piemēram, Ķīnas miskantes ar Biladra spirejām.
Ziemeļu pusē atrodas māja un koplietojamais iebraucamais ceļš, un es tur negribu likt prastu sētu, tas būtu brutāli, bet skaidri iezīmēt gan, un ar tādām miskantēm, kas spēj izaugt pusotra metra augstumā, un kaut ko krāsaināku, manuprāt, būtu tīri sakarīgi. Ziemeļaustrumos un austrumos, kur ir īsākā mala, iela un liepu rinda, varētu atstāt neaiztiktu pašreizējās pļaviņas gabalu ar ceriņu krūmu (būs jāapgriež), lai ir dabiskais stūris ar pēterpogām, zvaniņiem, smilgām, neaizmirstulītēm un visu pārējo, kas nu tur tagad savvaļā aug. Dienvidaustrumos ir divas ābeles un tas ir tumšākais stūris. Gar dienvidu malu ir mazliet rudenī pārstādīto aveņu un bērzs. Un rietumos ir gravas mala, no turienes pūš vējš. Vidū paliek vairāki ogu krūmi, vēl viena ābele, bumbiere un būtu laukums mauriņam ar ugunskura vietu. Vēl kaut kur jāliek pīlādžus un persikus, un.., un.. Vajadzēs uzzīmēt, būs vienkāršāk plānot.

Man vēl trūkst konkrētas vīzijas, tāpēc tāda svaidīšanās pa dažādām tēmām, kad gribas visu, bet liek pagaidīt. Turpinājums sekos, atrisinājums – redzēs.

Pozitīvājš mierinājums

2. aprīlis, 9:23 am, 2 atsauksmes

Brīdis, kad grāmatā atlikušas 50, 40, vairs tikai 30 lappušu, ir žēl, ka tā drīz beigsies, es negribu, ka tā tik drīz beidzas, man tur patīk, es gribu laimīgas beigas, es gribu to sajūtu, kas sākas kaut kur zem ribām, ka viss būs labi un beigas tādas būs, tām jābūt, pēc tam tikai saule, siltums un laime, labāk vairs nelasīšu, pataupīšu nākamajai reizei. Taču nav vērts atlikt nenovēršamo, šorīt pabeidzu, tomēr beigas bija gaisā.

Nav godīgi, ka grāmatas saka priekšā, kurā lappusē esmu un cik to vēl būs – tam vajadzētu būt pārsteigumam. Gaidīt bezgalīgo stāstu, bet, re, te autors nolēmis pārtraukt, lai gan šķiet, ka varēja vēl. Elektroniskajām grāmatām to vajadzētu varēt panākt viegli (manai nevar), taču fiziskajām būtu jāpievieno vairāk vai mazāk balto lapu, lai ir sajūta.

♪♬: http://klab.lv/users/miligrami/113774.html

Ziemas laiks

1. aprīlis, 4:39 pm, atsauksmēm

Bērzu kalniņš sniegā

Zaļā sērija #5

31. marts, 10:45 pm, 5 atsauksmes

Par spīti atkal sasnigušajai sniega kārtai un lai vēl vairāk neatpaliktu no [info]nrk, kas jau otrreiz sezonā pļauj mauriņu, šodien pieķēros ogu krūmu parevidēšanai. Tā kā aptaujātie nekādus prātīgos padomus nedeva, tad pagūglēju, kas jādara – ērkšķogas un jāņogas pārsvarā var likt mierā, upenēm gan vērts izgriezt zarus, kam vairāk par četriem gadiem, jo tur ogu mazāk un mazākas.

Ērkšķogas daudz uzmanības neprasa, tie ir samērā mazi krūmiņi, un augšana zem plūmes, bumbieres un ābeles arī īsti par labu nenāk, turklāt ar tām neesot jāsteidzas, var sagaidīt ogas un tad novērtēt, kas un kā. Arī jāņogas savā nodabā dzīvo ļoti labprāt un jūtas labi, daži sausie zari, bet tas sīkums, vien vēlāk būs jāparavē, lai tās atkal nepārņem vīteņi.

Toties upeņu krūmi gan devušies brīvsolī – tie kādreiz bija atsevišķi krūmi kā krūmi, taču gadu gaitā ir paši un plaši izpletušies un okupējuši lielākus pleķīšus. Jau sen bija doma, ka tos būs jāsavalda, bet rudenī nebija laika un vēlēšanās. Internetos teikts, ka upenēm zari jāizgriež biežāk kā jāņogām un ērkšķogām – vērts atstāt tikai vien-, div- un trīsgadīgos. Turklāt to jādara rudenī vai agrā pavasarī, tāpēc varbūt jau ir par vēlu, bet līdz šim bija ziema, tāpēc nez. Zaru vecumu varot noteikt, skaitot sazarojumu, taču uz to es pārāk neiespringu. Ņemot vērā reālos apstākļus, atbrīvojos no visiem resnajiem un ļoti resnajiem zariem, kas, iespējams, jau bija sasnieguši desmit gadu jubileju. Tas vispār ir tāds ļoti patīkami smaržīgs darbs. Tagad ir krietni brīvāks un jaunāks, taču, kamēr nav lapu, viss vienmēr izskatās vienkārši, bet ar lapām atkal izrādās, ka ir biezoknis, kam saules gaisma cauri izspiesties nespēj. Nu, redzēs, kādu iespaidu būšu atstājis uz ogām. Lietpratējs gan jau būtu pateicis, ka to visu jānolīdzina līdz ar zemi (arī tāds padoms tur bija), taču man žēl, un tad arī jāpaliek bez ogām uz pāris gadiem.

Viens no upeņu krūmiem te noteikti ir cita šķirne – tas aug daudz stāvāk, lapas ir gaišākas un ogu ir maz un mazas. Diez vai tas tā sākotnēji bija paredzēts. Man jau bija doma, ka no tā pavisam jāatbrīvojas, taču vismaz vienu gadu tas noteikti var pagaidīt – varbūt tagad būšu to izglābis un restartējis.

Es noteikti gribu vēl upeņu krūmus. Pašlaik tie ir četri (jēdzīgi – divi), bet jāņogu krūmi – astoņi. Jāņogas man ir "meh", turpretī upenes ir topā. Pašreizējais krūmu skaits var šķist gana liels, taču daži ir tādi maziņi, turklāt vēl nav zināms, kā tie vēlāk būs novērtējuši manu darbošanos – vai nu ogu būs vairāk un lielākas, vai arī tos tomēr nevajadzēja aiztikt.

Vēl atliek cidoniju placītis.
Vēl varbūt kaut kā praktiski varētu izlietot nogrieztos upeņu pumpurus – lai near-zero waste.

Meklējot papildinformāciju, atradu upeņu lielražotāju netālu no Salacgrīvas – viņiem ir hektāri, kur aug tikai upenes, un tās lasa ar mašīnu, nav roku darbs. Varbūt tā izskatās paradīze. Un viņiem ir ar autortiesībām aizsargāti stādi. (noplāta)

Let it snow ♫ let it snow ♪ let it snow ♬

31. marts, 9:32 am, 1 atsauksme

CM

30. marts, 5:39 pm, atsauksmēm

Anton Gudim

jutoņa: y

"Es nerunāju jūsu IT valodā"

30. marts, 1:31 pm, 3 atsauksmes

Inputs: http://services.swpc.noaa.gov/text/3-day-forecast.txt
Outputs:

Eees tikai gribu saņemt īsziņu, ja NOAA prognozē ģeomagnētisko vētru.

Vasaras laiks

25. marts, 6:21 pm, 4 atsauksmes

Vakar dažas stundas nosēdēju uz jumta, tur saulē silti un vairāk, pat varēja uzrotīt piedurknes, lai mazliet atdzistu, jo

“It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.”

kā rakstīja Dikenss. Uzpūšot vējam, gan uzreiz bija jāatgriežas pie jakas, cepures un cimdiem.

Kaut kur internetos atradu viedo/video padomu, kādus trauciņus izmantot dažādu mazo stādu audzēšanai, lai tos pēc tam viegli un bez mīcīšanas var pārstādīt zemē – gan, piemēram, citrona vai apelsīna izdobtās mizas, gan olu kartona iepakojumu, gan olu čaumalu pusītes. Tās arī bija uzreiz pieejamas, tāpēc nolēmu pamēģināt praksē ar "bezstīgu mēnesszemenēm", lai kas tas arī nebūtu. Gaidīšu rezultātus, sniegšu novērtējumu, rakstīšu atsauksmes.

Dārzā vietām vēl ir sniegs un ledus, zeme ir pilnīgi sasalusi, pat ne pabakstīt, tāpēc nesaprotu, kā šur tur sniegpulkstenīšiem izdevies izlauzties tai cauri. Es un daba ir 0:1.

Šodien, savukārt, valda dziļa tumsa. Varbūt nepareizi pagrozīju pulksteni.

Dagmāras

22. marts, 9:50 pm, 2 atsauksmes

Sieviešu diena šķiet tādā pašā statusā kā "Zemes stunda" – vienkārši PR pasākums 15 minūšu slavu alkstošajiem indivīdiem, uzņēmumiem, iestādēm vai pašvaldībām, kam nav nekādas vērtības, ko atceras tikai tai dienā, un ne pirms, ne pēc tam par to vairs neliekas ne zinis. Tik labi publiski izrādīt rūpes un piedalīties, taču visa pārējā gada laikā darīt kā parasti. Simboliski.

Atzīmēt (mūsu pasaules daļā – svinēt) dienu, kas veltīta kādam dzimumam, liekas diezgan absurda ideja. Tā nav izvēle, tas nav arī nopelns, tā vienkārši sanāca piedzimt. Vai ir kaut kas, ko paveikušas visas sievietes? Nu tā, ka visas. Nē. Vai ir kādi sasniegumi, par ko jāsveic visi vīrieši? Nē. Mātes, ģimenes, skolotāju, robežsargu un citas dienas ir pavisam cita lieta, taču dzimuma diena..
Kirī, Tesla, Tečere, Markoni, Naitingeila, Fords, Dikinsone, Pastērs, Pārksa, Ņūtons. Cilvēcei nozīmīgās lietas ir nākušas no atsevišķiem cilvēkiem, tā sagadījies, ka viņi ir gan sievietes, gan vīrieši.

Ja to pareizi sauktu par Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu un tā arī domātu, man nebūtu nekādu komentāru, jo ar līdztiesību un vienlīdzību sabiedrībā ir problēmas visu gadu.

Aspekts, prizma un dimensija

20. marts, 10:09 pm, 5 atsauksmes

Reizēm, nonākot vietās, kur nav redzams laikmeta pieskāriens – nav elektrības stabu, asfalta, plastmasas atkritumu, nav redzamu māju un cilvēku, iedomājos, ka tādā laikam nepiesaistītā ainavā varētu samesties laiktelpa, kā rezultātā, neko nenojaušot, es varētu aizlēkt tuvākā vai tālākā pagātnē.

Silciema mežos, kur šad tad braucu ar velo vai slēpoju, ir daudz pēdējā pasaules kara ierakumu, tur ir gan garas un līkumotas tranšejas, gan lielas bedres tanku slēpšanai. Tur man šķiet, ka pēkšņi kāds brūnā šinelī tērpts vīrs ar šauteni varētu mani apturēt un, turot uz grauda, jautāt, no kurienes, uz kurieni un jebkurā gadījumā – esmu saņemts gūstā.

Ja tie ir klaji lauki, tad ceļam varētu nebūt zālāja pa vidu un pretī varētu nākt kāds pajūgs. Es nobrīnītos par viņu drānām, viņi – par manu alumīnija zirgu. Vārds pa vārdam un – jopcik, tas ir 17. gadsimts. Apžēlotos par mani un pieņemtu saimē, ļautu gulēt stallī. Senos laikos cilvēki vispār gulēja pussēdus. Vai arī uzreiz sadedzinātu uz sārta vai izrādītu gadatirgos kā frīku.

Apģērba dēļ vien jau mani varētu noturēt par citplanētieti – neilons, likra, gumija, plastmasa un viss pārējais. Kas tās par burvestībām, ka t-kreklam nav vīļu? Kamēr vēl telefons nebūtu izlādējies, varētu parādīt dzīvās bildes. Vai vienkārši bildes. Un selfijkameru. Spogulīt, spogulīt. Un mūsdienu mūzika, to būtu pagrūti paskaidrot, ka neviens no instrumentiem, kas dzirdami, nav īsts, ka visas skaņas ir sintezētas, izdomātas no zila gaisa. Lai gan jau telefonā varētu atrast arī ko pieņemamāku no Noras Bumbieres, Armanda, Kārļa Kazāka vai vēl kāda vietējā.

Tā kā tikpat nejauši atgriezties savā laikā būtu pārāk neiespējama sakritība, tad būtu arī kā jāiekārtojas uz dzīvi. Es varētu, piemēram, kļūt par skolotāju dabaszinātnēs vai kaut ko tādu. Tad gan, protams, jāuzmanās ar dažādu pašsaprotamu lietu atklāšanu, par gravitāciju, elektrību, ķīmiju – lai neradītu kādu paradoksu, kas konkrēti sabojātu visas nākotnes vēsturi.

Vai arī varētu vienkārši strādāt par tulku kādiem augstmaņiem, piepalīdzēt ar angļu valodu. Par vācu vai krievu valodu viņi varētu nebūt sajūsmā, un franču tikpat kā vairs neatceros. Tulkot varētu tik ilgi, kamēr mani neiemestu ķurķī par pārlieku familiaritāti un etiķetes neievērošanu.

Varbūt tāda ceļošana laikā arī notiek. Cilvēki taču pazūd bez vēsts. Gan jau ne visi iet bojā vai dara to, labprātīgi mainot identitāti, varbūt daļa nonāk citās dienās. Kaut kā taču piramīdas un Lieldienu salas statujas uzcēla, just sayin'. Tāpat arī esot gadījumi, kad cilvēki uzrodas neparastās vietās, drēbēs un tā. Dokumentēti gadījumi – "pilns internets".

Hakuna some vodka

18. marts, 1:48 pm, atsauksmēm

Šodien Padomju Savienībā notiek prezidenta vēlēšanas, tām var sekot līdzi tiešraidē, kas šķiet pārāk neticama, lai būtu īstenība, bet.

Vēl neticami šķiet, ka vēl samērā nesen bija runas, ka Krieviju varētu uzņemt Eiropas Savienībā (2000), ka tā varētu pievienoties NATO (2000, 2001, 2008).

jutoņa: paužu dziļas bažas

Kā uz to skatās

18. marts, 9:39 am, atsauksmēm

Šorīt ir tāds rīts, kad gribas iet brokastot ārā, sēdēt saulē un lasīt grāmatu. Mežonīgais vējš un -7° gan to vēl neļauj, taču sajūta ir pavasarīga. Drīz.
Man pavasaris sākas, kad izdzerti pirmie trīs litri kļavu sulas, tāpēc kaut kad ap pagājušo trešdienu. Tagad gan tur viss, protams, sasalis un nekustas, bet gan jau. Drīz.
Banānu pankūkas ar zemeņu ievārījumu to visu diezgan labi kompensēja. Būs ziemas beigas. Drīz.

Eižens un Simoniņš Trūmeni

17. marts, 9:45 pm, atsauksmēm

Pāri pusceļam uz utopiju

15. marts, 4:16 pm, atsauksmēm

2015.-2017.gadā laimes līmenis Latvijā salīdzinājumā ar 2008.-2010.gadu pieaudzis par 1,026 punktiem, un tas ir otrs lielākais reitinga kāpuma rezultāts pasaulē.
(..)
Tomēr, neskatoties uz straujo laimes līmeņa pieaugumu, Latvijai ir, uz ko tiekties: no kopumā 156 valstīm pasaules laimes reitingā Latvija ir 53.vietā ar 5,933 punktiem.
LSM.lv: Latvijā otrs straujākais laimes līmeņa pieaugums pasaulē

jutoņa: mazliet sarkastisks