KC

13 Hours: The Secret Soldiers of Benghazi (2016)

Un cik cimdu jūs esat pazaudējuši taksometros?
Aaaaaa

Maiks Taisons man liek domāt par to, kurš ir vai nav pelnījis piedošanu. Neesmu redzējis vai lasījis ar viņu nevienu interviju, bet visādi citāti no viņa, kas mētājas pa internetu, liek domāt, ka viņš spēj sakarīgi artikulēt savas domas un sajūtas. Vēl bez runām par to, ka viņa tituliem nav nekādas īstas vērtības, viņš arī runā par to, ka viņā joprojām mājo viņa personības tumšās puses, bet viņš ar tām tiek daudz labāk galā. Tas man rada vēlmi viņu cienīt, neskatoties uz viņa pagātni. Tas atvieglo arī iespēju cienīt viņa pagātnes sasniegumus un talantus. Manuprāt ir svarīgi apzināties gan savas personības sliktās, gan labās īpašības. Un es šo nedomāju kā vispārīgu frāzi, bet gribu pateikt, ka nepamatota sevis nosodīšana nav labāka par nepamatotu iedomību. Tā ir citādāka, bet abas ir kaitnieciskas, un bieži ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Bet piedošana dod telpu mēģinājumam būt labākam cilvēkam.

Šodien ar bērniem apspriedīšu impulsus, ko apziņā veido komunikācija. To, ka impulsu tipiski ir par maz, lai spriestu skaidri un daudzpusīgi. Bet pietiek, lai izdarītu pārsteidzīgus secinājumus un iekļautos līdzīgi spriedošā subkultūrā. Jo to pieprasa iekšējais socializēšanās impulss, kas nomierina prātu, rada iedomātu drošības sajūtu. Līdz sadursmei ar šķietami naidīgu, konkurējošu subkultūru. To, kā palikt ārpus un reizē vispus, pilnīgā mierā.

Jumts atbrauca

Illpower

nedēļas hailaiti:
1d - gaismas instalācijas atklāšana. tā jau bija jauki, par spīti tam, ka biju drausmīgi nogurusi no space holdošanas Krišj. un tam, ka drausmīgi nosalu;
2d vakarā biju ļoti, ļoti priecīga;
3d vakarā vairs ne tik ļoti priecīga;
4d biju diezgan drūma. vakarā iebraucu pie mātes, bija visai ok. likās sabijusies. no manis. lai. atbraucu mājās un līdz 4iem naktī klausījos mūziku;
5d pagulējusi 3h, cēlos 7os un braucu jāt pa Niedrāja mežiem. Marta piegādāja savus zirgus. Valensis bija ļoti godīgs. netiku pie slimības lapas. bija mazliet saules. vakarā darbā bija filmu vakars, uz kuru bija nopirktas 4 biļetes. rādījām Astru. man nelikās labi uztaisīta filma;
6d galvenokārt nodarbojos ar mājsaimniecību un dārzkopību. tad izbesījos, samulsu, noskumu un sadusmojos. no pilnīga mājbūšanas stāvokļa apmēram acumirklī teleportējos uz Tesas konci Mežaparkā. nenožēloju. pēc tam bija jāveic nogurdinošs manevrs ar automašīnām, kā rezultātā atkal uz brīdi nokļuvu pie mātes. viņa bija bijusi uz 6. jūdzes konci un drusku ierāvusi. bet man pēc Tesas džinkstēja ausis un es vienkārši nedzirdēju lielu daļu no tā, ko viņa teica. kamēr gaidīju, kad atbrauks K un varēsim braukt mājās, iegāju karstā dušā. vienā brīdī pamanīju, ka jau labu laiku stāvu turēdama kreiso roku apmēram uz sirds un ar labo roku tēmēju dušas klausuli uz to reģionu. interesanti. pēc tam cietu no kofeīna un thc klaša savā ķermenī.
7d atkal mazliet saules. aizbraucu uz stalli, apsegloju savu zirdziņu. gribēju mierīgi pasoļot pa pļavu, bet kungs iegrieza tārpejā uz lucernas lauku. nodomāju - nu labi, paskatīsimies, kas tur tagad ir. tur bija nokults un ar nezālēm aizaudzis lauks. tiklīdz iznācām no tārpejas un zirgs uzlika priekškājas uz lauka, tā katapultējās auļos. tas it kā nebija audzinoši un arī neietilpa pēctraumas rehaba plānos, bet es ļāvu. mūsu abu mentālajai veselībai vajadzēja. tas bija amazing. viņam arī nebija aizgājis ciet, viņš pilnībā bija ar mani. viņš zināja, ko mums abiem vajag. nenormāli skaista sajūta. mīlestības mākonis.

* pēdējā laikā uz daudz ko atbilde ir 10 of swords;
* es viskko ļoti, ļoti nesaprotu.

izdzert trīs stipras kafijas īsā laika posmā, atbraukt no Tesas konča, uzkurīt Līgu gandžu, sajust kā šīs divas vielas manī triecas viena pret otru kā divi ātrvilcieni un pusčetros naktī monotoni un melanholiski lēkāt savā virtuvē šīs dziesmas pavadījumā - ček

Agri no rīta aizvedu Linas uz lidostu. Pa ceļam vēl paspējām pēdējoreiz padiskutēt.
Atvadījos un piestāju tuvākajā pludmalē pagulēt.
Viņš vairs atpakaļ nebrauks.

pa desmit gadiem tik daudzkas var mainīties! nu jau ir vieglāk un vēl joprojām ir nereāli interesanti, bieži vien arī izklaidējoši un tas ir tik kruti, ka tev patīk savs bērns. un arī tāds wow! ka vari aizsūtīt pustrako tanti pavadīt uz trolejbusu lai pa ceļam paskatās Staro Rīga lai arī ir satumsis. mans mazais bērniņš paaudzies. piektdien instrumentu spēlēja kopā ar koncertmeistari pie klavierēm. šodien ciemiņiem bija vispirms klavieru, pēc tam īstais koncerts

un man šī diena ir lielāki svētki par pašas dzimšanas dienu. ir tik kruti, ka ir bērni!

Man gan nenobira ne asarina. Rip motherfuckers. Vienīgais paldies T par to ko iemācījos par “formu”, no vina redigēšanas.

Tagad LR 1 būs saruna ar Ilzi Vazdiku. Pieteikums izklausījās daudzsološi

Laiks rezervēt sēžamvietu

Tramps (2016)

Skatos, ka tviterī pamazām cilvēki dzēš ārā vietniekvārdus no biogrāfijas. Ko tas varētu nozīmēt?

Laiks pamazām visu noliek savās vietās. Cilvēki, kas runā bez zināšanām, var kādu laiku piesaistīt uzmanību, bet beigu beigās atklāsies viņu muļķība, un viņi zaudēs ietekmi.

Atceros, ka Latvijā cilvēki aizstāvēja Kamalu, pat nepareizi rakstot viņas vārdu kā Kamela. Ja tu esi tik stulbs, ka neproti uzrakstīt viņas vārdu pareizi, ka tā sanāca kā ņirgāšanās (kamela = kamielis), tad nevari gaidīt, ka tavas idejas gūs uzvaru.

mammu, ko nozīmē ģindenis?

sīkas šodien bija skolas bibliotēkā. katra klase var iet noteiktā dienā. a
A - 1dienās, B - 2dienās, C - 3dienās, D - 4dienās. lasu priekšā Loti no Izgudrotāju ciema. - vai, bet tu nepaspēsi visu izlasīt līdz nākamajai nedēļai.
- nekas, tu taču pati arī vari lasīt.
- es jau lasu.
- cik tālu esi tikusi?
- līdz astotajai.
- lappusei?
- nodaļai.
/priekškars, lustra

An Inspector Calls (1954)

ir man kkāds stresis uz papīra darbiem, kas Jāsaskaņo un Jāparaksta. šodien kā akmens no sirds novēlās, kad dabūju divus no trim (trešo parakstīs pie pieņemšanas). pat ja zinu, ka vēl ir ko darīt un rakstīt un tāpat vēl jāprecizē un jāsaskaņo un nekas nav beidzies.
interesantākais, ka šis ir visās jomās, visur, kur kkas jāparaksta. pirkšanas, pārdošanas, iesniegums precēties, darba līgumi, studiju līgumi. nav laikam tikai kaut kādos pilnīgos sūdukos. nu tur RS paraksts par e-talonu vai cits līdzīgs sviests

arī ar e-parakstiem

Otrdien, braucot uz treniņu, Tidal nolēma mani aplaimot ar vairākiem bangeriem. Šis tieši prims treniņa mani īpaši iejūsmoja.

https://www.youtube.com/watch?v=aAQWJKQ8Lzo

Ko Skots Loklins saka par valdības rīcību kovida laikā: https://scottlocklin.wordpress.com/2021/08/12/things-the-establishment-got-wrong-about-wuhan-coof/

Šīs ziņas nekad nenovecos un turpinājums ir šeit: https://scottlocklin.wordpress.com/2024/11/12/outsourcing-your-thoughts/

Šeit ir laba piebilde, ka vairums cilvēku akli ticēja “ekspertiem” un necentās domāt, lai gan 2 gadus sēdēja mājās (mājsēdēs) bez kādas citas nodarbošanās. Patstāvīga domāšana mūsdienās ir retums.

gribas klausīties visas dziesmas vienlaicīgi

bonijas un klaida latvieši

tumsa, tumsa, tumsa, tālās gaismas, tālās gaismas, tumsa, tālās gaismas, tumsa, tumsa, tumsa, tālās gaismas, tālās gaismas, tālās gaismas. tuvo gaismu nav. tikai tumšpelēka dūmaka. pie kājas pieķēdēts heizeris - visu laiku velkas līdzi. dūmaka, tālo gaismu mākonis, tumsa. tuvo gaismu nav. tuvumā gaismas nav. zemu virs šosejas sagūlušās lietus tūces. izsmērē visas taisnās līnijas. kā reibumā. īsākais ceļš no punkta A uz punktu B joprojām ir taisna līnija, bet taisnās līnijas apdzīvo krokodili un pa kādai dzeloņcūkai. vai tad spāres nelaižas tam visam pāri? punkts B, punkts Z. tālāk nav kur. bet tuvāk nesanāk. zemu virs šosejas sagūlušās lietus tūces, bet augšā asas, drēgnas novembra nakts, zvaigznes un pilnmēness pārgaismoti - balti un izspūruši gubu mākoņi. tāla tā gaisma. visi brauc uz 80, man gribas braukt ātri. pārāk ātri. es steidzos mājās. tu baidies just, es baidos just, bet just ir taisnākā līnija, lai nokļūtu mājās. tumsa, tumsa, tālās gaismas. apsildāmie sēdekļi silda vairāk, nekā. nekā kas? nekānekānekā. nekā nav. es negribu nejust. tālās gaismas, vistālākās gaismas, mājas šķiet tik neaptverami tālu, bet spāres lidojuma līnijā tomēr tik ļoti tepat. tuvās gaismas, tuvuma gaisma. un siltums. mājas un drošības sajūta. Alūksnē snieg. heizera dūmu šķidrums, kas bezgalīgā straumē plūst no pirmatnējā bezdibeņa, no tumsas, no tumsas, no tumsas krokodila mutes, kurā neatstarojas gaisma. un apreibina. varbūt arī bezdibenis ir taisna līnija. elektrības vadi, līkumā pirms orku raktuvēm, tālajās gaismās izgaismojas kā zeltains ceļš. kaut kas daudz vilinošāks par dzeltenajiem ķieģeļiem. bet tālās gaismas vēsi un vienaldzīgi aiztrauc garām un nozūd tumsā un paliek tumsa un tumsa netop par gaismu. gaismas nav, ceļa nav. neviena nav mājās, nevienanavmājās, nevienanavnavnav. uz forda kapota blāvi mirdz leduspuķes. ir auksts. es gribu just.

tāds dzīves posms, kad intensīvi ir bijis jārunā un jāsocializējas un jākontaktējas un es esmu nereāli daudz ieguvusi, bet arī ahujenna nogurusi un vienkārši gribu gultā ietusēt amēbā un pāris dienas ne ar vienu nerunāt :D

Man ir jauna mašīna. Mašīnā ir radio, un es klausījos Radio Naba. Man tā ir cita pasaule - nu veca pasaule ar jaunākiem cilvēkiem (lielākoties).

Bija izrāde par meliem. Diezgan neizsmalcināta propoganda. Jaunieši vēlējās uzzināt, kāpēc cilvēki, kuri nevēlas (un nevēlējās) vakcinēties, tic/ticēja meliem. Viņiem bija viesis, kuram bija patīkami zema balss un kurš mīlēja datus - tā viņš vismaz teica. Saruna gan nekur tālu netika: tā beidzās ar stāstu par vienas jaunkundzes tēvu, kurš iegāja Facebook un strīdējās ar cilvēkiem, kuri pret Covid vakcīnu bija skeptiski. Viņš to izdarīja, parādot meitai, ka ir arī "normāli cilvēki".

Šovakar mūsu miglā un manā sastrēgumā divas jaunas dāmas runāja par kultūru un mākslu. Sarunas laikā aizdomājos, vai jaunas/agras pusmūža [izglītotas] latviešu sievietes vienmēr ir tā runājušas. Viņas izklausās tā, it kā atrastos vietā, kur viņām vajadzētu klusi runāt un nesaka neko stulbu. Vieta ir "kultūra", vai ne? Un tas ir uzcelts – un tiek būvēts. Piemēram, intervētāja intervējamajai pārliecināja, ka klausītāji ir izglītoti un ka viņas neaizmirstamāko kultūras notikumu bija veicinājis Sorosa fonds. Viņas apsprieda Survival Kit projektu, kurā sabiedrība tika sadalīta grupās atkarībā no tā, kā tā reaģēja uz lielo pandēmiju. Viena no šīm grupām bija "racionālās", kurš/a pievērsa uzmanību plašsaziņas līdzekļiem un interesējās par statistiku. Taisnības labad jāsaka, ka pēdēja grupa bija cilvēki, "kas dzīvo Rīgā".

Es nezinu, vai man TUR būtu kāda vieta (ja man būtu interese apmeklēt vēlreiz). Interesanti, vai tas ir iemesls, kāpēc mana vecākā meita izvēlējās (par spīti labajiem rezultātiem) kādu laiku nemācīties universitātē. Es domāju, ka viņa pietika ar visiem inteliģentiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri neticēja meliem, pētīja datus (es pieņemu), un rezultātā visiem visi ir/bija pareizie viedokļi.

Viena lieta izcēlās – intervējamā minēja, ka pirms aptuveni 25 gadiem viņu ietekmējušas hardcore, straight-edge un antikapitālistiskas kustības: tāpat kā es. Where there had been, amidst all the noise and bullshit, a desire to test the walls of house of culture we had been provided.

Es domāju, ka, spriežot pēc viņas ‘questioning cadence’ Lielās Izglītības Kultūras Namā [Nabas ēterā], mēs galu galā atklātu, ka mums ir daudz kopīga,just about.

"Katru dienu es atklāju arvien skaistākas lietas."
Klods Monē

Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies.

Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas.

Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.

domāju, ka vienīgā reālā atbilde uz šo pēc-patiesības laikmetu ir triksterisms.

masks un tramps: mega-triksteri, dirsēji, cilvēku afektu jātnieki. Arī putins protams.

visbīstamākais ir kaut kā iedomāties, ka tam visam ir jebkāds sakars ar konservatīvismu vs liberālismu, patriotismu vs kosmopolītismu, kristietību, ekonomisko politiku u.c. reālām sarunām. visi šie cilvēki ir gatavi patiešām darīt random lietas un pievilkt storītellingu. tā ir ļoti bīstama ilūzija, tās sarunas kurās mēs iesaistāmies FB un nopludinām savu dzīvības enerģiju.

zelenskis ir labi sapratis, ka vienīgais ir triksterot pretī - ar saviem augstajiem papēžiem un haki T-krekliem.

what if master's tools would detroy the master's house? Audre Lorde bija hot bet maybe pārāk nopietna.

man vajag lauvas masku, jo trūkst drosmes

spotify šorīt nolēma, ka es esmu gatava lietuviešu repam. divreiz

Baltā šokolāde un citrusa ziedi. Es neesmu drošs, ka šie apraksti kaut ko reāli nozīmē, kad runa ir par kafiju. Un es pat neesmu drošs, kas mani satrauc vairāk - doma, ka kafijas pārdevēji paši šim tic, vai doma, ka viņi netic. Pagaidām turos pie domas, ka tie ir vietējie grauzdētāji, kuriem ir "vienīgā full washed" vai "vienīgā no šīs valsts" kafija. Bet galvenokārt pie domas, ka tie ir vietēji, un varbūt kaut kādā brīdī jāpāriet uz kaut kādu no bulshit Andrito vai Rocket. Precīzāk sakot, viņu bulšitā es neesmu vēl iedziļinājies, bet viņi jau tā ir all over the place.

Varbūt vēl bez spēļu vakariem ir jātaisa kafijas degustācijas vakari, kur katrs ierodas ar savu kafiju un kafijas gatavošanas rīku, un tad visiem ir iespēja paslurot ar karotīti vairākas kafijas, un mēģināt sagaršot kaut kādu šokolādi ar kaut kādiem citrusiem. Principā es jūtu, ka kafijas garšo dažādi, lai gan arī no dienas uz dienu es nevaru iegūt sistemātiski vienādu rezultātu, bet kad es esmu izdzēris veselu paku, es spēju vien secināt to, kā iepriekšējā kafija atšķiras no nākamās. Vai man ir kādas specifiskas preferences, es nezinu, un līdz ar to es pat nevaru izlikties, ka visi tie baltās šokolādes apraksti man kaut kā palīdz. Jūs to kafiju neesat sadedzinājuši kopā ar visu garšu, un ar to man jau pietiek. Vēl, protams, arī janvāris nav aiz kalniem, un tad būs iespēja dabūt visus tos kafijas adventes kalendārus par milzu atlaidēm, kur iekšā ir precīzi viena porcija kafijas. Nav gluži paralēlā degustācija, un tomēr.

Ar vīnu vismaz ir vieglāk, jo pudele vīna netiek dzerta mēneša garumā. Ar vīnu ir mazliet grūtāk, jo tur ir alkohols, bet nav jau tā, ka kafijai nav savi trūkumi.

Novembris necilajiem dod iespēju tapt pamanītiem un izcelties
( ... tālāk ... )

bet man! bet man! bet man būs dārziņš! tik jāsagaida kad otrā galā parakstīs papīrus. un jā - tāds it kā sīkums uz lielā baisā un drūmā fona, bet vajag arī par kaut ko priecāties, citādi tiešām palagā jātinas rāpot uz kapsētu
vī!

"Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi".

Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli.

"No paša pieredzes zinu, cik noturīgi ir ar nacionālismu saistītie priekšstati. Savā laikā es piederēju pie tās ebreju jaunatnes daļas, kas ar visu sirdi pieņēma Kārļa Ulmaņa pausto nacionālo ideju. Minoritātēm tā nesa ierobežojumus un pazemojumus, bet mēs tos pacietīgi panesām, cerot, ka reiz Palestīnā izcīnīsim savu valsti un tad varēsim runāt ar arābiem tā, kā ar mums runā latvieši.

Man bija jāpiedzīvo holokausta ārprāts, lai saprastu, ka nacionālisms neatrisina ne cilvēces, ne indivīda lielākās problēmas."

https://www.vestnesis.lv/ta/id/12011

Vai jums arī šķiet, ka pareizāk izklausās, ja jūs ar pārdevēju veikalā viens otram sakāt "Paldies!", nevis viens "Paldies!" un otrs "Lūdzu!"?