Šodien pirmā diena, kad stresa līmenis tik augsts, ka nevienu brīdi neprasījās paslinkot. Žēl tikai, ka mans organisms parasti uz to reaģē ar saslimšanu. Rīt jāmēģina nedaudz ilgāk pagulēt.

Two Distant Strangers (2021)

Principā šitajā posmā es plānoju dzīvi sākot no septembra un drusku dzīvoju arī pa starpai tagad.
Biju pie mammas, līdzēju, ko varēju. Bijām priecīgas satikties. Braucu uz bibleotēku. Padzīvošu slepeno dzīvi. Atceros, kad jaunākā meita ratiņos gulēja, es strādāju biblenē pie datora. Mēs bijām labs pārītis. Piektdien vedīšu dèlu apskatít skin, kurá gribètu viņu laist pēc 9. klases. Bijušie Amatnieki. Tagad mediju kaut kas. RMMT.

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

Šonakt apmeklēju virginia_rabbit un klusais_okeans rīkotu Rīgas Franču liceja jubilejas koncertu.

kamēr vēl rāda, iesaku noskatīties nabaga radības. uz lielā ekrāna
ir vērts redzēt

Nezinu, ko rakstīt. Iesim gulēt. Uzcepu ķiploku grauzdiņus bērniem. Rīt ir 3 plāna punkti.
Ja nu kāds zina, kur noskat;ities 2022 gada filmu Close, būšu pateicīga.

Guy Ritchie's The Covenant (2023)

Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

Lasot Rīgas Laiku, es grasījos rakstīt par vajadzību "redzēt" kara šausmas. Meanwhile es šonakt sapnī nošāvu cilvēku. Viņš mēģiāja ielauzties pa dzīvokļa durvīm, sure, bet tas bija diezgan cold-blooded. Man vienkārši bija pistole, viņš lauzās iekšā pa durvīm, un pēc ne pārāk sarežģītiem aprēķiniem es vienkārši pieņēmu lēmumu. Es nedomāju, ka tur ir liela disonance starp spēju kādu nogalināt un spēju parūpēties, bet kaut kā pēdējā laikā šīs abas puses tiek demonstrētas lieliem, trekniem, spilgtiem triepieniem. Tā arī nav pārāk jauna īpašība, jo es vēl no pusaudžu gadiem atceros apkārtējo reakcijas, ka man nebūtu principiāla tabū apēst cilvēka gaļu. A slaughter is a slaughter, un dzīvnieka sugai nav lielas nozīmes.

Pamosties īsi pēc četriem ar līdz sāpēm tukšu tukšuma sajūtu...

Šķiet, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem naktīs vairs nelecu no gultas vairākas reizes, lai pārbaudītu, vai esmu aizslēgusi durvis. Un katru reizi tas ir mani tā kaitinājis, jo galīgi nav man raksturīga šāda apsēstība. Vienubrīd pat galvā pazibēja stulba doma, ka tas man no kāda ir pielipis. Protams, uzreiz to noraidīju kā absurdu un neloģisku, labi vēl, ka tik daudz saprāta man piemīt. Tikai ziemā uzzināju, ka tādas darbības veikt ir raksturīgi daudziem cilvēkiem, kad pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vajadzīga drošības sajūta.

Sīka ideja humanitāram eventam:

Šai cienījamajai lēdijai

https://tautaruna.nra.lv/divaini/453205-uz-eirovizijas-skatuves-kaps-ista-ragana/?utm_source=inboxlv&utm_campaign=inboxlvNews&utm_medium=button

vajadzētu atrast kur ir norakti tādi antropoīdi kā Sprengers, Krāmers, Karpcovs utt. [viņu tur bija padaudz] un secīgi uzdancot uz viņu kapiem. Filmējot, protams. Valpurģu naktī, protams. Ne jau nu ka tam būtu kāda nozīme vnk mazs prieciņš :)

Drusku nopietnāka piebilde: Saprotot cik destruktīvs ir mūsdienu neopuritānisms/ degrowthisms/ wokisms un noliedzot to mums tajā pašā laikā nevajag aizmirst kādas destruktīvas lietas bija pagātnē, kaut vai tāpēc lai tiekot vaļā no wokisma un hipijveidīguma tās lietas no pagātnes nekad neatgrieztos.

Sasodīc Šuvajevs RIP

Šī vakara GY!BE koncerts vienkārši atvēra manu sirdi un dvēseli. Jutu lielu mīlestību pret mūziku, Uz brīdi pat pametu ķermeni. Kā arī pieredzēju tīksmes asaras. Tik šaušalīgi laba, perfekti skaļa skaņa, un caur to paustā instrumentu niansētībā.

Koncerta noslēgums arī bija kas nepieredzēts un sajūsminošs. Katrs mūziķis iecilpoja savu partiju un pa vienam pameta skatuvi. Tad divi mūziķi atgriezās, pieregulējau aparātus un pa vienam tos izslēdza. Un Hanzas Perons, izrādās, ir vieta, kur labi skan rokmūzika (pateicoties koka apdarei?).

Es Tevi pazīstu tik no piecpadsmit ziņām, mana saldā meitene.
Bet jūtu, ka mūsu stāsts būs vairāk kā viena vasara.

Dārgie draugi dabaszinātnieki! Teiciet, jel, lūdzu, kā sauc visai retu (Latvijā) dabas parādību, kad pie lielas ūdenskrātuves (šajā gadījumā - jūras krastā) izveidojas lokāls neliela diametra virpuļviesulis no sīkiem ūdens pilieniņiem?

(Mēs pagaidām lietojam vārdkopu "tvaika vētra", bet mani kremt aizdomas, ka pastāv arī oficiāls termins.)

kāpēc cilvēki visu taisa pelēku?

Šodien apstaigāju apkaimes skolas un ļoti noguru. Ceļā uz atlikušo apciemojamo ēku šķita, ka esmu kļuvusi par 100 kilogramiem smagāka, tik grūti paiet, it kā man būtu uzkrauts viss pasaules smagums un nastas. Norakstīju šo nogurumu uz negulēto nakti. Bet tad notika kaut kas savāds. Kad iznācu no skolas un viss bija beidzies, smagums bija pazudis. Likās, ka ir pieauguši spārni un var pat lidot, jo esmu pēkšņi kļuvusi vieglāka par pūciņu. Varbūt tiešām esmu uzņēmusies nepareizos darbus. Man šķiet, ka tikai daļēji esmu iemācījusies būt par aizsargājošo pieaugušo savam iekšējam bērnam, ja skolas joprojām nedaudz biedē. Uz brīdi no drošās un paredzamās pieaugušo pasaules mani izsita gaisā jūtamais pusaudžu apjukums, bailes, nedrošība un mulsums.

Interesanti, ka P.Higs (teorētiskais fiziķis, "higsa bozons", utt.) nomira tieši tajā dienā, kad bija pēdējais saules aptumsums (8.aprīlis):
https://en.m.wikipedia.org/wiki/Peter_Higgs

Ja nu kādam ir interese, tad Flammenwerfer.

Hi, hi, google translate saka, ka "gender fluid" ir "dzimuma šķidrums".

nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.

Nokia. Connecting elderly people.

"I'm not weird. I am limited edition."
(c) uzlīme tīņu žurnālā


Nezinu kādā sakarā tas teksts uzjundīja manī Išiguro romāna "Klāra un saule" noskaņas.

Nogurdinātības Valsts aģentūra

"Padomju džinsu" pirmā sērija ir tik vājš, samocīts un neveikls kino, ka nekas mani nepiespiedīs noskatīties kaut ko tālāk.

Pēdējās dienās lasīju kādu grāmatu, kas vispirms man ļoti aizrāva - lieliska ideja, spraigs sižets, jauki galvenie varoņi, bet, jo tuvāk beigām, jo skaidrāks kļuva, ka nu ir ziepes. Jo personāžs, kam acīmredzot ieplānota galvenā romantiskā mīlētāja un pasaku prinča loma, uzvedas kā klasisks narciss, sievu sitējs vai skolas huligāns. Viņš pat nebija nekāds leģendārais, bīstamais ļaundaris, kā varbūt bija iecerēts, viņš bija vienkārši mazisks un sīkumains divkosis, kas zaudēja prātu pie mazākās iedomātās vai reālās nepakļāvības savam trauslajam, uzpūstajam ego. Tāds liels liels sarkans sarkanas lielais sarkanais karogs. Ja man būtu iespēja pārrakstīt, teiksim, finālu, viņš noteikti ietu bojā izšķirošajā cīņā ar lunātiķi, kas ievārījis grāmatas centrālos sūdus, kamēr pārējie, notraukuši pāris pieklājīgu asaru, dzīvotu ilgi un laimīgi.
Kāpēc es to visu tik gari rakstu? Jo pēc tam, kad biju sīki un smalki izplānojusi, kā es šo visu pabeigtu, es negaidot sajutos tik labi!
Un nolēmu, ka turpmāk tieši tā arī darīšu ar visiem stāstiem, filmām, seriāliem, lugām utt, kuru draņķīgi, idiotiskie nobeigumi mani dzīs taisni kapā: es tos pārrakstīšu savā galvā. Un viss, lieta darīta.
Man ir vēl viens šokējoši slikts atrisinājums iesprūdis galvā nu ja ilgāku laiku, bet tagad tas ir tikai pāris dienu vai, augstākais, nedēļu jautājums, un es izdomāšu, kam tur patiesībā vajadzēja notikt. Un tad gan viss būs taisni lieliski!